Mans skriešanas stāsts

Jā, patiesībā jau mums ikvienai ir ar ko lepoties. Tikai nezin kāpēc, pirmajā brīdī, kad izlasīju aicinājumu piedalīties konkursā ar savu iedvesmas stāstu, likās - bet man taču nav nekā, ko stāstīt! Dzīvē viss rit rāmi un līgani, neko īpaši lielu sasniegusi neesmu - ne man savs bizness, ne es esmu kļuvusi par fitnesa modeli, ne es labākos ievārījumus vāru un ar pētniecību arī nenodarbojos. Kas ir mani sasniegumi?! Kad runājos par šo ar draudzeni, viņa teica - bet tu taču daudz esi strādājusi UN tev ir bērniņš! Darbs - tas ir pavisam cits stāsts, bet bērniņš - tas nav manis vienas personīgais sasniegums. Viņa ir pati sava. Mēs ar viņas tēti tikai atbalstam un palīdzam izaugt. Divas dienas auklēju šīs domas un sapratu - ja jau aicina Sieviešu Skrējiens un ir iespēja laimēt Nike apavus - ir jārunā par skriešanu! Es pastāstīšu savu skriešanas stāstu.

Mana ģimene nekad nav bijusi sportiska. Uz skolu aizgāju nemākot ne lekt ar aukliņu, ne bumbu mest, ne skriet, ne augsti lēkt, par stafetēm vispār neko nebiju dzirdējusi. Un pamatskolas laikā man tas viss riebās. Sporta stundās n nepārtraukti jutos diezgan pazemojoši, jo man apkārt auga un attīstījās patiesi atlētiski bērni, kuriem kustības ir jau asinīs. Bet es... Kļuvu par "to vienu bērnu", kas stundās stāv malā, prasa mammai "zīmi", nonākot uz laukuma nevis bumbu ķer vai met, bet apķer galvu ar rokām un bēg. Tā man pagāja pamatskolas gadi - nožēlojami. Pienāca vidusskola. Ar šausmām gaidīju nodarbības. Sākumā biju skeptiska, bet ar laiku sāku atvērties kustībai - mums bija brīnišķīgi skolotāji! Sporta stundas dalījās divās daļās - vienu vadīja kundze gados, bet ar fantastisku augumu!!!, kura mums pasniedza dažādus lokanības vingrojumus, jogas pamatus. Un otra daļa bija pie jauna, atlētiska trenera - spēka vingrojumi, volejbols, basketbols utt. Protams, brīnums nenotika un par talantīgu "bumbotāju" nekļuvu, bet kustības iemīlēju gan. Un beidzot, BEIDZOT es nejutos pazemota. Jo skolotāji iedvesmoja un skolas biedri bija tik dažādi! Gan talantīgi sportisti, gan tādi kā es. Protams, daudzās disciplīnās dabūju atzīmes tikai par centību, tomēr, pēkšņi izrādījās, ka tik neglābjami tizla neesmu. Man labi padevās lekt ar aukliņu, bet pavasara un rudens krosos man gāja lieliski! Pēkšņi jutos iedvesmota. Tik ļoti, ka izdomāju kustības izvilkt arī ārpus skolas un uzsāku skriet. Pirmos gadus tas, protams, tādi naivi centieni vien bija. Nopirku Puma apavus (par kuriem vēlāk uzzināju, ka tie ne tuvu nav paredzēti skriešanai) un metos skriešus un riksīšiem apkārt pa Purvciema ielām. Aplaudēju sev un pliķēju pa pleciņu par pieveiktu kilometru :) Tā pagāja gads vai divi. Mani rekordi robežojās riņķī un ap 2 kilometriem. Pienāca vasara. Devāmies no skolas plenērā uz Cesvaini un man par lielu laimi ar mums kopā - arī izveicīgais sporta skolotājs. Ar pāris kursa biedriem un skolotāju vienojāmies (iesākumā - joka pēc), ka pievienosimies viņam viņa ik rīta skrējienos pa mežiņu. Un tas atvēra manī jaunu čakru, jaunu skriešanas burvību. Ik rītus viņš dalījās savā skriešanas pieredzē, padomos, pareizā tehnikā. Plenēra beigās bijām palikuši vien pāris skriešanas entuziasti, bet es jau zināju, ko patiesībā nozīmē skriet un kas patiesībā jāauj kājās un jāvelk mugurā. Paldies viņam! 

Augstskolas laikā skriešanai pievērsos tā pa īstam, ja tā var teikt. Pirmo reizi sāku skriet garās distances. Pa brīvdienām visi kursa biedri devās mājās, bet es strādāju, tādēļ arī brīvdienas pavadīju tur, līdz ar to, laika bija atliku likām, lai skrietu. Skrēju pa pilsētu, skrēju pa mazo 500 m "stadionu" pie mājām. Apļiem vien, apļiem vien. Klausījos mūziku. Izbaudīju. Aizrāvos. Nāca pavasaris un ar kursa biedru izlēmām piedalīties Nordea (tolaik) maratonā. Skriet 10 km. Man tas šķita nereāli. Bet mums izdevās. Trenējāmies skrienot no mana dzīvokļa līdz promenādei un atpakaļ. Maratona dienā biju satraukusies, bet man izdevās! Noskrēju ar rezultātu 00:53:24,6. Jutos kā varone.

Vēlāk skriešana kļuva par manu ikdienas sastāvdaļu, par manu meditāciju. Daudz ceļoju un mani skrienamie apavi vienmēr bija koferī. Skrēju Grieķijā, skrēju Nīderlandē, skrēju Itālijā, skrēju Jelgavā, skrēju Rīgā, Cesvainē un Cēsīs. Atklāju, ka skriešana ir lielisks veids, kā īsā laikā apskatīt daudz vairāk, kā staigājot. 

2014. gada pavasarī atkal piedalījos Nordea maratonā, bet šoreiz pieveicu jau ievērojami garāku distanci - 21 km. Biju tam gatava. Neaprakstāma uzvaras sajūta. Uzvaras pār sevi. Un neviena uzvara nav gardāka kā tā, kurā uzvari sevi. 

Diemžēl, 2014. gada vasara nesa lielu pārbaudījumu - braucot ar velosipēdu, guvu smagu galvas traumu, rezultātā - uz laiku bija jāatsakās no jebkādām kustībām, jāguļ gultā un jāskatās griestos. Bet ar savu skriešanas aizraušanos biju kļuvusi par cīnītāju. Vispirms atguvu runu, tad atmiņas un jau trinos nepacietībā celties no gultas un skriet. Vasaras vidū jau devos ceļojumā pie sava mīļotā uz Nīderlandi (kurš tur tolaik studēja). Laiski pavadīju atlikušo vasaru un pamazām, maziem riksīšiem, pa mīkstām taciņām atsāku skriet. Atkal - pa mazam gabaliņam. Tikai šoreiz es zināju, ka būs daudz vairāk. Sirdī nesu to iedvesmojošo sajūtu, ko man nesa pirmie pieveiktie metri skriešus. Un es atkal skrēju. Desmitiem kilometru. 

Un es skrienu atkal. Esmu sevī izauklējusi dzīvībiņu, kura jau ir paaugusies un atkal luksaforos man deg zaļā gaisma. Tāds ir mans iedvesmojošais stāsts. Stāsts par to, kā kuslais pīlēns kļuva par skrejošo gulbi (šeit nedaudz iesmeju). Stāsts, kas iedvesmo mani pašu un ceru, iedvesmos citus. Es nezinu, kas es būtu un kur es būtu, ja manī nebūtu iedarbojies kustības inerces spēks.

Tiekamies Sieviešu Skrējienā!