Mammas un tēta randiņš

Mammas un tēta randiņš

09. Aug, 04:36 Ievas_mamma Ievas_mamma

Mamma un tētis ir ģimenes centrs, un ģimene pilnvērtīgi funkcionēs tikai tad, ja šis centrs būs vienots un noturīgs. Tieši tādēļ ir tik būtiski rūpēties par attiecībām arī laikā, kad ģimenē ir mazs bērns.

Kādam pēc šī var rasties jautājums – tad kā nākas, ka jums divus gadus nav bijis normāla randiņa? Laikam jau tādēļ, ka kopīgus mirkļus atrodam ik dienas. Nekaunamies viens otru samīļot un sabučot bērna priekšā, paužam atzinību par otra paveikto, uzklausām grūtībās, iedvesmojam un pamudinām jauniem darbiem. Citreiz pietiek ar vienu vienīgu acu skatienu pāri telpai, lai uzšķiltos dzirkstele. Arī atrisināts strīds var kļūt par jaunu atspēriena punktu attiecībās. Pastaigu līdz veikalam vienmēr var pārvērst mazā randiņā, tāpat, kā bērna izņemšanu no dārziņa.

Bet visbūtiskākie ir kopīgie vakari. Abi cenšamies saglabāt izveidoto meitas miega režīmu – jau ap astoņiem viņa dodas pie miera. Protams, arī mūsmājās mēdz būt ballītes līdz desmitiem un pat ilgāk, taču lielākoties cenšamies pieturēties pie šāda ritma, jo tas garantē laiku vecākiem divatā, kad netraucēti aprunāties, uzkost kādu gardumiņu, pajokoties par muļķībām vai paskatīties filmu. Vārdu sakot, tas ir mūsu laiks – vienalga, vai pavadām to kopā vai atsevišķi, tas ir ļoti svarīgs.

Pirmajā meitiņas dzīves gadā neviens no mums nevēlējās doties uz randiņu. Vienkārši nevēlējāmies viņu kādam atstāt, nelikās, ka šis būtu piemērots brīdis. Pēc gada jubilejas es sāku vēlēties ko vairāk. Sāku sevi vairāk sajust kā sievieti, vairs ne tik ļoti koncentrējos uz mammas lomu kā iepriekš. Taču vienmēr atradās kāds BET, šķita, ka esam savažoti ar neredzamām važām – tik ļoti pieraduši pie ikdienas, ka taisni vai bail no tās izrauties. Laiks gāja, bet idejas manā galvā turpināja bezmērķīgi peldēt apkārt.

Kad Ieva sāka apmeklēt bērnudārzu, šķita – nu, kur gan vēl vieglāk! Aizvedīsim uz dārziņu un brauksim, kur acis rāda! Bet realitātē kāds no mums vienmēr strādāja otra brīvdienās, meitiņa lielākoties slimoja, kādam kas jau bija sarunāts, nogurums ņēma virsroku, vai gluži vienkārši konkrētajā dienā nebija brīvu līdzekļu.

Gluži nemanot, bija pagājuši jau divi gadi kopš mūsu pēdējā randiņa. Sapratusi, ka gaidīts daudz par daudz, norunāju Ievai auklīti uz visu dienu, apskatīju autobusu laikus un pateicu mīļotajam cilvēkam – viss, mēs brauksim randiņā. Viss jau ir sarunāts un saplānots, šo dienu rezervē.

Visu nedēļu iekšēji briedu šai dienai. Bija neiespējami piespiest sevi nedomāt par to tik daudz, zināju, ka filmu scenāriji jāmet malā, jo esam kopā jau tik ilgi, taču – ko tu romantiķei padarīsi?

20180809162514-28281.jpg

Beigās ļāvu sev vaļu. Nolēmu atrast īsto kleitu, kas padarītu šo dienu īpašāku. Protams, biju jau atradusi foto, kur uz manas bijušās klasesbiedrenes auguma cēli gozējas mans perfektais tērps. Lai kā arī meklētu, nekur visā pilsētā neatradu neko tamlīdzīgu. Ielikusi savas pilsētas Facebook andelē konkrēto bildi, vaicāju pēc kā līdzīga. Atsaucās tikai viena sieviete, kurai esot daudz kleitu, visas par pieciem eiro. Nosmējos pie sevis, taču palūdzu atsūtīt fotogrāfijas. Tās saņēmusi, ritināju ekrānu uz leju, strauji aizšķirot gluži nepievilcīgus modeļus, līdz… Ak vai, te nu tā bija! Nepavisam ne tāda, kā manā bildē. Daudz labāka. Vēlreiz pārliecinājusies, ka derēs manam īsajam augumam un tiešām maksā piecus eiro, turklāt ir jauna, sarunāju tikšanos pēc divām dienām. Toreiz no ēkas izsoļoju ar savu sapņu kleitu randiņam pie jūras, vēlāk piemeklēju arī īstās kurpes. Es biju gatava.

Protams, randiņa rītā paguvām sakašķēties par gluži muļķīgām un sadzīviskām lietām – viss kā ierasts. Bonusā pāris minūtes pirms autobusa viņš novilka skaisto kreklu, lai samainītu to pret ikdienas T-kreklu. Tā esot ērtāk. Šajā brīdī man likās, ka visi mani plāni šai dienai ir sašķīduši mazos gabaliņos.

Taču, tiklīdz autobuss uzsāka kustību, manai laimei vairs nebija beigu. Bija vienalga, kas plānots, kas nē – mēs bijām divi vien. Nebija netīro trauku, televizora fonā un dīvāna, kurā aizvadām lielāko daļu laika, esot kopā. Nebija meitiņas, kurai nemitīgi būtu nepieciešama uzmanība.

Iesākumā padzērām kafiju, tad devāmies sauļoties, peldēties, dienas noslēgumā notiesājām neprātīgi gardus saldējumus. Ideja par randiņu pie jūras bija kolosāla, jo neviens mums netraucēja būt mums pašiem, nevienu lieku acu vai ausu. Mierīga jūras šalkoņa un saules siltums uz ādas.

Iesākumā bija mazliet mulsinoša sajūta – raduši, ka dienas laikā starp mums vienmēr ir mazs bērns, nu vairs nezinājām, ko vienam ar otru iesākt. Jo runāt par darbu un pienākumiem negribējās, par bērnu šoreiz arī nē. Sākām ar neveikliem klusuma brīžiem.

Tam sekoja nākamā fāze – traka izsmiešanās par muļķīgiem jokiem, kā attopoties “Hei, mēs tak divi vien! Bez pienākumiem un atbildības!”. Smējāmies līdz asarām, vilkām otru uz zoba un priecājāmies, ka nav “jāfiltrē” tas, ko runājam. Vēlāk izmantojām iespēju ieskatīties otrā dziļāk, parunājot par nopietnām lietām, sākām pievērsties arī praktiskākām tēmām, izbaudot netraucēto gaisotni.

Noslēgumā vairs nevēlējāmies neko, tikai sēdēt otram cieši klāt un klusēt. Vēlējos, kaut laiks uz dienu apstātos. Varbūt divām. Bet pulkstenim bija vienalga, tas skrēja kā negudrs. Pavisam drīz attapāmies autobusā ar cieši sadotām rokām. Nolēmām braukt tā visu ceļu, pirms kāds maziņš iespraucies vidiņā. Par spīti tam, abi atzinām otram, ka pēc meitiņas ļoti ilgojamies. Nolēmām mēģināt šovasar vēl vienu reizīti aizbraukt līdz jūrai, taču šoreiz jau kopā ar viņu.

Atbraukuši, sagaidījām meitu, kura nebūt nebija priecīga, saprotot, ka nāksies pamest jautro kompāniju. Viss meitiņas uzvedībā norādīja uz to, ka aizvadīta fantastiska diena, par ko mums abiem bija pavisam liels prieks. 

Visa vakara garumā bija grūti valdīt smaidu. Grūti runāt par ierasto, pārspriest vakariņas un gulēt iešanas laiku, jo aiz muguras palika diena, kas mūs ņēma un pamatīgi sapurināja, liekot paskatīties uz otru no jauna. Un man tik ļoti patika tas, ko ieraudzīju, ka nespēju domāt par ko citu līdz pat nākamajam rītam, kad nācās doties uz darbu.

Likās tik maģiski, ka solītais lietus un negaiss tā arī līdz mums neatnāca – visi mākoņi meta plašus līkumus. Lija vairākkārtīgi gan mūsu pilsētā, gan citur, tikai virs mums spīdēja saulīte. Taču tiklīdz sākām braucienu mājās, debesis piepeši kļuva melnas, un autobusa jumtu sāka pātagot smagas lietus lāses.

Liekas, pats Dieviņš vēlējās, lai mammai un tētim būtu randiņš.

20180809162700-89670.jpg

Atcerēsimies, ka esam arī sievietes un vīrieši, ne tikai vecāki un cilvēki ar miljons dažādām atbildībām. Centīsimies izrauties no ikdienas, lai atcerētos viens par otru, stiprinātu attiecības un ģimeni līdz ar to! Lai izdodas gan mums, gan arī visiem jums! :)

P. S. Visi foto no personiskā arhīva.

Softix Softix 10. Aug, 10:37

Cik skaisti, pozitīvi un patiesi!