Māmiņas Jūlijas stāsts par bēgšanu no kara Ukrainā

Skatoties uz notikumiem Ukrainā no TV ekrāniem, mūs pārņem šausmas, taču pašiem ukraiņiem tā ir realitāte, kas liek pamest savas mīļās mājas. Tā ir arī ar māmiņu Jūliju, kura marta sākumā kopā ar savu mammu un piecgadīgo dēlu Platonu no Ukrainas kara šausmām atbēga uz Latviju.

Jūlija ir žurnāliste, tekstu redaktore, kura līdztekus darbam interneta piegādes kompānijas pārdošanas daļā veido tiešsaistes žurnālu māmiņām, tajā rakstot par mammu un bērnu veselību.

Tieši piecgadīgais dēliņš, kā no rāda sieviete, bijis arī galvenais iemesls, kāpēc šobrīd viņa atrodas Latvijā. “Ja nebūtu Platona, es būtu palikusi Ukrainā. Kijivā palika mans tēvs, arī vīrs palika Ukrainā. Es ļoti negribēju doties prom, tāpēc nedēļu gaidījām. Tomēr, kad krievu okupanti sāka nogalināt bērnus, nolēmām aizbraukt,” stāsta Jūlija, piebilstot, ka šis bijis smagākais lēmums viņas dzīvē – aizbraukt no Ukrainas, lai izglābtu savu bērnu.

Visa sākums

24.februāra rītā viņu pamodinājis vīrs. Jūlija nebija devusies gulēt līdz pat 4.00 rītā, jo visu laiku lasījusi ziņas, nespējot noticēt, ka kaut kas varētu notikt, lai gan viņas vīrs bijis pārliecināts par pretējo. Kā saka pati Jūlija, viņa nespēja noticēt, ka kāds cilvēks var būt tik ļoti pazaudējis saprātu, lai paveiktu ko tādu.

Kad 5.00 no rīta sāka bombardēt Ukrainu, vīrs Jūliju modinājis sakot, ka jāsavāc savas mantas. Tobrīd mazais Platons atradās pie Jūlijas vecmāmiņas. Ātri savākuši visnepieciešamākās lietas un dokumentus, viņi ar kājām devušies pie Jūlijas mammas, kura dzīvo 30 minūšu gājiena attālumā. “Mēs pieņēmām lēmumu palikt pie maniem vecākiem, jo mūsu dzīvoklis atrodas pretī TV tornim, tāpēc zinājām, ka to var uzspridzināt. Tā arī notika, un sprādziena rezultātā bojā gāja 5 cilvēki,” par piedzīvoto stāsta Jūlija.

Pirmo nakti ģimene gulējusi garāžā uz betona grīdas, visu laiku dzirdot bombardēšanu un šaušanu. “Tas bija ļoti bailīgi,” atzīst Jūlija.

Visu šo laiku līdz atbraukšanai uz Latviju Jūlijai bijusi tikai mugurā esošā apģērba kārta

Pirmo reizi izdzirdot trauksmes sirēnas, Jūliju pārņēmusi panika un trauksme uz visu atlikušo dzīvi. “Mans bērns tagad atdarina sirēnas, sakot, ka tagad skan sirēnas un jāskrien uz koridoru slēpties,” stāsta jaunā sieviete, sakot, ka viņai pašai trauksmes sirēnas ir trauma uz mūzu, jo arī tagad, dzirdot lidojam lidmašīnu, viņu pārņem bailes.

Lēmums par aizbraukšanu

Lēmumu par aizbraukšanu viņi pieņēmuši stundas laikā. “Es atvadījos no vīra, kas man bija ļoti traumatisks brīdis, jo atvadoties nezini, vai viņu vēl kādreiz ieraudzīsi,” ar sāpīgajām emocijām dalās Jūlija. Viņas tēvs aizbraucējus ar mašīnu aizvedis līdz metro stacijai. “Metro stacija mums funkcionē kā bumbu patversme, kur cilvēki kopā ar mājdzīvniekiem nakšņo, taču viena metro līnija turpina darboties, lai cilvēki varētu pārvietoties,” skaidro Jūlija.

Ar metro viņi devušies tālāk līdz dzelzceļa stacijai, kur gaidījuši vilcienu uz Ļvivu. “Tas bija briesmīgi, jo apkārt bija ļoti daudz cilvēku. Pārpildītajā vilcienā saspiesti bez iespējas apmeklēt tualeti braucām 10 stundas,” par grūtāko ceļa posmu stāsta Jūlija. Viņa teic, ka Ļvivā viņus sagaidījuši brīvprātīgie, kuri izmitinājuši pie brīnišķīgiem cilvēkiem, kuriem viņa vēlas izteikt vislielāko pateicību. Pēc divām naktīm Ļvivā viņi tālāk ar autobusu devušies līdz Krakovai, no kurienes tālāk atlidojuši uz Rīgu, kur dzīvo vīra tante. Šobrīd Jūlija kopā ar savu mammu un dēliņu apmetušies pie viņas.

Nepieciešamais atbalsts

Vaicāta, kāds atbalsts nepieciešams atbraukušajām māmiņām, Jūlija saka, ka visvairāk ir nepieciešama vieta, kur dzīvot. “Mums ir paveicies, jo ir kur apmesties, bet ir ļoti daudzi, kuri atbrauc ar bērniem, nezinot, kur paliks,” stāsta Jūlija, sakot, ka viņa izjūt milzīgu pateicību pret Latvijas iedzīvotājiem par sniegto palīdzību, vienlaikus uzsverot, ka viņa izjūt neaptveramu naidu pret tiem, kuri pieļauj miermīlīgo iedzīvotāju nāvi.

Jūlija ir pateicīga, ka bērniem ir elastīga psihe, tāpēc viņiem dažādus notikumus ir vieglāk pārdzīvot un pārvērst tos spēlē.

“Man palīdz tas, ka visapkārt ir Ukrainas karogi, un es sajūtu atbalstu. Es saprotu, ka Ukraina nav viena, ar viņu ir visa Eiropa. Es redzu, kā palīdz mūsu cilvēkiem,” stāsta jaunā sieviete, sakot, ka dosies saņemt nepieciešamo vīzu, lai dēls varētu apmeklēt bērnudārzu, jo viņam nepieciešama komunikācija ar vienaudžiem.