Liene Dambiņa: Mans lielākais ieguvums ir darīt darbu, kuram redzu jēgu un rezultātu

08. Mar 2021, 00:00

Bērnu slimnīcas fonda vadītājai Lienei Dambiņai bērni patikuši jau kopš mazotnes, tāpēc vēl kā maza meitene tolaik pieteikusies visiem kaimiņiem palīgā auklēt bērnus. Šobrīd Liene ir četru bērnu māmiņa, apvienojot ģimenes dzīvi ar darbu Bērnu slimnīcas fondā un palīdzēšanu citām ģimenēm ar bērniem.

Darbs, kuram redz jēgu

Bērnu slimnīcā Liene savulaik nonākusi personīgas nejaušības rezultātā tobrīd kā maza slimnīcas pacienta mamma. Kā atzīst viņa pati, viņai ir liels gandarījums strādāt bērnu labā, lai viņiem būtu labāk. “Visi bērni, kurus satieku Bērnu slimnīcas fonā un slimnīcā, ir absolūti brīnišķīgi bērni. Es nezinu, vai tik ilgi varētu strādāt šajā darbā, ja tas būtu ar pieaugušajiem, bet ar bērniem tas ir ļoti vienkārši,” teic Liene Dambiņa, sakot, ka viņai ir liels prieks palīdzēt, lai bērniem turpmākā dzīve būtu labāka.

Liene teic, ka viņas lielākais ieguvums Bērnu slimnīcas fondā ir darīt darbu, kuram redz jēgu un rezultātu: “Tā ir iespēja šo darbu darīt kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem Bērnu slimnīcā. Gan cilvēkiem, kuri strādā administrācijā, gan ārstiem, māsiņām. Man tiešām šķiet, ka tā ir unikāla iespēja kaut ko darīt kopā ar domubiedriem, ar cilvēkiem, kuriem patiešām rūp.” Viņai pašai ļoti vērtīgi esot satikt arī pašas ģimenes – bērnus un viņu vecākus. Liene atklāj, ka pati personīgi ir ļoti daudz mācījusies un aizguvusi no ģimenēm, kurās aug bērni ar nopietnām veselības problēmām, apbrīnojot viņu spēju tikt galā ar sarežģītajām situācijām. “Noteikti pat nevaram iedomāties, cik daudz cilvēku mums līdzās ikdienā dzīvo nepārtraukti grūtās situācijās. Viņiem šī krīze ir ilga, un tai neredz galu, piemēram, ar vakcinācijas vai citu reālu pasākumu palīdzību, tāpēc ir jārod iekšējs spēks, lai ar to tiktu galā,” saka Liene, veltot apbrīnu un cieņu vecākiem un pārējiem, kuriem grūtības ir ikdiena, taču, neskatoties uz to, viņi arī emocionāli spēj saglabāt gaišumu un atvērtību.

Lienei piemīt teicamnieces sindroms, tāpēc nereti apziņa, ka darbā vienmēr ir iespēja izdarīt kaut ko vēl vairāk, traucē ģimenes dzīvei. Tiesa, viņa atzīst, ka grūti ir iedomāties kādu mammu, kurai būtu vienkārši apvienot darbu, mājas, bērnus, ģimeni, jo sevišķi šobrīd, kovida laikā. “Vainas apziņa piezogas pat ļoti pieredzējušiem vecākiem. Tā mēs lavierējam, jo skaidrs, ka tad, ja strādā, arī mājinieki ir ieguvēji, jo diez vai es būtu tik lietojama un sakarīga mājās, ja man nebūtu iespējas sevi šādi realizēt,” par darba un ģimenes dzīves apvienošanu stāsta Liene.

Četru bērnu māmiņa

Liene Dambiņa ir četru bērnu māmiņa. Viņa atceras, ka pirmais periods pēc pirmā bērna piedzimšanas bijis grūts: “Bija nepieciešams kaut kāds laiks, kamēr ar bērnu izveidojās attiecības, kad sajutu sevi kā mammu. Es nezinu, kā tas bija viņam, bet man tas bija pietiekami sarežģīti, bet domāju, ka tas, ka palikām nevis pie viena bērna, bet mums viņi ir četri, ir tāpēc, ka es ieraudzīju to burvību, ko nozīmē veidot attiecības ar saviem bērniem. Man šķiet, ka tā ir brīnišķīgākā lieta, kas var būt.”

Katra nākamā bērna ienākšana ģimenē bijusi atšķirīga. Liene atklāj, ka pēc dabas ir ļoti atbildīga, teicamnieces sindroma vajāta, tāpēc, gaidot otro bērnu, lasījusi par to, kā jāizturas pret pirmo bērnu, tāpēc sākotnēji daudz laika veltījusi pirmajam bērnam, lai brālīša ienākšana ģimenē viņam būtu mazāk traumatiska. Vienlaikus viņa atklāj, ka ar ceturtā bērna, meitiņas Džemmas, piedzimšanu viņa aizšāvusi greizi, jo nav piedomājusi pie tā, ka vairāk uzmanības jāpievērš jaunākajam dēlam, kurš pēkšņi vairs nav jaunākais bērns ģimenē. Abus jaunākos Lienes bērnus šķir septiņu gadu starpība. Kad Džemmai bijis aptuveni viens gads, Liene sapratusi, ka tomēr vajadzēja vairāk uzmanības pievērst jaunākajam dēlam, jo viņam šis periods nebūt nav bijis viegls. “Ar šodienas acīm raugoties, būtu pievērsusi vairāk uzmanības jaunākajam dēlam, pat ja gadu attiecība ir lielāka,” saka Liene.

Tā kā Lienes trīs pirmie bērni ir dēli, sākotnēji, gaidot nākam pasaulē meitiņu, viņa bijusi bažīga, jo ar puikām iepriekš spēlējusi futbolu, hokeju un matu pīšana un citas lietas, kas saistās ar meitām, viņai bijušas krietni svešākas. Smejoties viņa atceras, ka pirmos mēnešus dažkārt meitu pieraduma pēc regulāri nosaukusi par dēliņu.