Līču-Laņģu klinšu taka

Latvijā ir daudz tādu vietu, kurās nokļūstot paliec ar atvērtu muti, jo pat nebiji varējis iedomāties, ka Latvijā var būt kaut kas tik fantastisks. Mums tā bija, nonākot Līču - Laņģu klintīs. 

Atzīšos, ka iepriekš par tādu vietu pat nebiju dzirdējusi, un žēl, ka tā, jo skaistums šeit ir vārdiem neaprakstāms.

Kā šajā brīnumainajā vietā nokļūt? Brauciet līdz Cēsīm un vēl nedaudz tālāk, līdz rūpnīcai "Lode". Te arī ceļa malā atstājiet mašīnu un dodaties norāžu virzienā. Tiesa, vislabāk, ja pastaigu uzsāksies agri no rīta, kā to darījām mēs, jo vēlāk, kad atgriezāmies no pastaigas, ceļa malā mašīnas stiepās ļoti, ļoti garā rindā.

Izejam cauri kokiem un tur acīm paveras iespaidīgais rūpnīcas "Lode" mālu karjers. Izskatās samērā sirreāli - gluži kā no filmām, no vietām, kur valda pilnīgs sausums un tuksnešaina vide. Noteikti ir vērts šo redzēt. Jāteic, ka rūpnīcas tuvums pirmajos kilometros ir jūtams ir uz soļa, jo ceļš nostiprināts ar ķieģeļu gabaliņiem.

Vērts noteikti piebilst, ka šajā pastaigu vietā ar bērnu ratiem nebūs ko darīt. Kad jau devāmies ārā no pastaigu takas, satikām kādus vecākus, kuri veda uz mašīnu atpakaļ ratiņus, jo ātri vien bija sapratuši, ka ar tiem nebūs nekādas pastaigas. 

Līču - Laņģu klintis ir izcila vieta, kur nostaigāt ikdienas obligātos 10 tūkstošus soļu un vēl vairāk, un papildus būs arī kardio slodze, jo jākāpj te augšā, te atkal lejā.

Šķiet, ka par to, ko varat piedzīvot šajā takā, vislabāk var pastāstīt attēli un vārdi te ir pilnīgi lieki, jo tik iespaidīgs ir dabas skaistums.

Līču-Laņģu klintis ir vienas no skaistākajām un lielākajām klinšu sistēmam Latvijā. Iespaidīgākās ir Līču klintis, kas ir līdz 30 m augsts un ap 200 m plats smilšakmens atsegums. Savukārt Laņģu klintis ir līdz 11 m augstas.

Pastaigas laikā, kad nokāpsiet cauri saaugušajiem kokiem līdz pirmajai klintij, noteikti sekojiet necilajai norādei, ko mūsu apmeklējuma laikā kāds bija pabojājis un tā bija vienkārši nomesta uz zemes. Tāpēc pirmajā momentā nedaudz apmulsām un aizgājām nepareizajā virzienā, tāpēc nostaigājām vairākus liekus kilometrus līdz Gaujai un atpakaļ, taču, lai arī novirzījāmies no takas, skati bija tā vērti, jo bērni varēja apskatīt dažādus pavasara vēstnešus - ziediņus, kukaiņus, ko pilsētā neieraudzīt.

Līdz ar novirzīšanos no takas piesolīto 6 km vietā mēs nostaigājām 10 km un vēl mazliet, taču redzētie skati noteikti bija tā vērti. Arī bērniem, vērojot iespaidīgos atsegumus, ne mirkli nebija laika pat čīkstēt par to, ka atkal jākāpj vai jāiet. Tāpēc sagatavojat savas ceļasomas un kādā brīvdienu agrākā rītā dodaties ceļā!

Pastaigas laikā ik pa brīdim pamanīsi mazus avotiņus, atradīsiet alas un maģiskas nišas. Tiesa, tāpat kā citviet, arī šeit cilvēkiem ir niezējuši pirksti skaistumu pabojāt, ieskrāpējot tekstus "es te biju" u.tml., taču cerams, ka cilvēki ar katru gadu kļūs aizvien apzinīgāki un ar tādām muļķībām vairāk nenodarbosies.

Lai uzliktu punktiņu uz "i" savai lieliskajai pastaigai, aizbrauciet uz turpat netālo Mazo ellīti.