Kurš nes mājās mamutu?

Vienā no portāliem uzsākās diskusija , kuras pamatā ir lomu sadale ģimenē.  Mūsdienās šie ģimeņu sadzīves un apgādes modeļi ir tik dažādi, bet tomēr dažādu stereotipu caurvīti.

 Populārākais modelis  -Sieva ar bērniem mājās, vīrs strādā, cenšoties sagādāt  ģimenei mamutu.  Daļa sabiedrības saka Ok. Tas ir labs modelis. Daļa saka, ka sieva sēž uz kakla nabaga vīram.  Šeit parādās vēl viens stereotips „tas , kurš sēž mājās,  dara neko” , nu šo stereotipu uztur tie, kam nav ne bērnu, ne ģimenes.

 Mazāk populārs modelis – sieva gādā mamutu, vīrs dzīvo pa māju un  rūpējās par mājas soli. Nu viss it kā Ok.  Sabiedrībai konkrēta viedokļa it kā nav, bet daļa tomēr žēlo nabaga vīrieti.

Šajā modelī ir vairāki zemūdens akmeņi -  vai vīrs labprātīgi vai piespiedu kārtā ir tapis par mājsaimnieku.  Ja labprātīgi, tad arī Ok. Viņš ir pieņēmis, ka sieva stiepj mājā mamutu, viņš rūpējās par mamuta izlietošanu.

 Ja piespiedu kārtā, tad ļoti ir iespējams „dumpis uz kuģa”. Vīrietim psiholoģiski smagi ir uzņemt sievietes karjeras kāpumu, lielāko algu, garākās darba stundas. Ja vēl viņam rodas sajūta, ka viņš stagnē, tad  var gaidīt visādus brīnumus no viņa.   Sadzīvisku kašķēšanos un zāģēšanu utt.

 Ja vīrietis piespiedu kārtā sēž mājās, tad sievietei bieži  tiek uzkrauti ne tikai darba pienākumi, bet arī darbi mājās, plus pārmetumi, ka viņai nav laika  mīļotajam vīram, un tālāk jau loģisku seku ķēdīte...

 Neitrāls modelis ir, kad abi strādā, viens varbūt intensīvāk, otrs mazāk intensīvi, bērni b/d , skolā vai ir auklīte. It kā labi, ir iespēja realizēties darbā, ir laiks ģimenei.  Bet te arī ir zemūdens akmeņi – solidāra pienākumu sadale.  Vienam var  šķist, ka tas otrs dara par maz.

Vēl modelis , kas par nožēlu ir ļoti izplatīts – abi  nestrādā, abi nepelna, pārtiek no pabalstiem un sabiedrības līdzcietības.  Nu tur – mamutu neviens mājās nenes, gaida, ka  kāds cits jau izšmorētu atnesīs un saliks pa šķīvjiem.

Modelis, kad visam pietiek laika un līdzekļu, kur abi ir absolūti apmierināti un  bērni laimīgi, ir diezgan utopisks, bet uz to var tiekties.

 Mūsdienu sabiedrībā jau vairs nav tik svarīgi -  kurš to mamutu sagādā un kurš to dalīs. Svarīgs ir pareizs, konsekvents  lomu sadalījums ģimenē – viens nevar būt ģimene, ģimene ir kopdarbs, vērsts uz attīstību un izaugsmi, tas nozīmē, ka abi iegulda to ko var, spēj, prot atbilstoši savām spējām un talantiem. Jo apzinīgi un ar sirsnību paveikts darbs mājās ir ne mazāk vērts par darbu tā tradicionālā izpratnē.