Kurš kuru tad īsti…

Šobrīd aktuālā tēma ne tikai man, bet arī sabiedrībā kopumā, ir savstarpējās attiecības un mijiedarbība vienam ar otru. Krietnu laiku pirms sāku saskatīt savas skabargas, lielu daļu savu problēmu novēlu uz otru cilvēku, taču šobrīd visas pieredzētās situācijas analizēju no jauna.

Mums sievietēm, kurām patīk sevi saukt par emocionālām būtnēm, bieži vien negribas un arī nepatīk savu atbildību saskatīt nevienā situācijā. Ja radies strīds, lielākais, ko varu atzīt – atbildēju tev ar to pašu, ko tu man. Un viss!

Šis laiks man liek daudz domāt par vīriešu lomu un to, kā mēs viņu lomu ietekmējam. Kad visas savas pārdomas analizēju, domāju ne tikai par savu bijušo, bet arī savu dēlu, kuram viss vēl priekšā. Kuram arī iespējams būs šādas situācijas.

Un kāds tad ir šis ceļš? Viena no nesen izskanējušajām tēmām ir vardarbība. Tā kā vardarbībai kā tādai ir daudz nozīmju, attiecību sakarā šoreiz pieminēšu tieši emocionālo un fizisko vardarbību.

Ja runāju no sava skatu punkta, tad ar fizisku vardarbību neesmu ne saskarusies, ne to pielietojusi. Manā pieredzē ir bijusi emocionālā vardarbība. Šis stāsts nav par to, kādus emocionālos pārdzīvojumus saņemu es, jo sievietēm pašām par sevi viss balstās uz emocijām. Te ir vairāk tas, ka arī es sniedzu atpakaļ šīs emocijas un nodarīju vīrietim tikpat un varbūt pat vairāk. Ar saviem vārdiem, nemitīgo kontroli, greizsirdības scēnām, histērijām un arī bezgalīgajiem savas taisnības pierādīšanas brīžiem, es savu mīļoto cilvēku spēju novest līdz pat asarām. Apzinos, ka tajā laikā, attiecību sākumā, man nebija ne pieredzes, ne zināšanu, kā sevi redzēt, ar sevi strādāt, tādēļ visas savas traumas gāzu ārā uz viņu.

Sievietes, ja piedzīvo šādas situācijas, visbiežāk apzvana visas draudzenes, lai tikai dzirdētu triumfa vārdus – cik viņš slikts. Bet, kur lai palīdzību meklē vīrietis? Un kas notiek tad, ja sieviete ir vardarbīga? Nesen sabiedrībā redzējām, cik sievietes ir varenas, vīrieti var padarot par vainīgu it visur. Apvienojās visi, lai šo vīrieti nolīdzinātu un izslēgtu no sabiedrības. Vai iespējams arī otrāda situācija, ja vīrietis būtu runājis pirmais? Noteikti nē, jo iekšēji sēž tā doma, priekšstats –  nevar taču vīrietim tā nodarīt pāri, tas nav reāli. Ziniet, kāpēc tas tā ir, jo sievietes ļoti labi apzinās, ka fiziskās vardarbības sakarā, ja viņa šo situāciju būs aizsākusi, viņai nekas nebūs – nekādas atbildības. Kā tas notiek? Sākas strīds, protams, par to pašu, neko, sieviete aizskar vīrieti fiziski, atpakaļ saņem tikai brīdinājumu, ka iespējama tāda pati aizsargāšanās reakcija. Un ko sieviete šādā brīdī dara? Visbiežāk provocējot saka –  sit taču, parādi, kāds vecis tu esi. Ja pēc kārtējās fiziskās iespaidošanas neiztur un atbild, tad sieviete ziņo policijai un vīrieti aizved. Nevienam neinteresē, kas bija sākumā, kurš sāka, jo sievietei tika iesists. Puišiem jau no mazotnes tiek mācīts – meitenēm sist nedrīkst. Bet meitenes? Tas nav nekas. Sievietes var darīt visu. Viņām nav robežu.

Latvijā šobrīd publiski ir bijusi viena šāda saruna pēc vardarbības pret vīrieti, bet realitātē to ir tik daudz, ka mēs pat to neapzināmies. Te nav runa par to, ka vīrieši nav vardarbīgi, jo daudzi tādi arī ir. Bet te ir stāsts, ka sievietes arī tādas ir, bet par to neviens nevēlas runāt, jo neviens nevēlas palīdzēt vīriešiem. Mums ir neskaitāmi centri sievietēm un man par to ir prieks, bet ir tik daudzas sievietes, kas šo vardarbību, ko pielieto pašas, izmanto savā labā un to padara tik netīru.

Ir jārunā par vardarbību abām pusēm. Ir jāļauj tikt sadzirdētiem arī vīriešiem. Nedrīkst skriet aizstāvēt pirmo, kas skaļāk kliedz. Jo mēs tik ļoti labi zinām, kā sievietes spēj manipulēt.

Katra mamma, kura šo lasot, izjūt pretestību, jo pašai ir bijusi kāda nepatīkama pieredze ar vīrieti un gribas sakraut viņus visus zem vien akmens, padomājiet par saviem dēliem. Ja nu viņam izaugot rodas situācija, ka vairs nav kur iet, kad viņš cieš no fiziskās vai emocionālās vardarbības un nav ar ko izrunāties. Viņi jūtas bezizejā un dažiem pēdējā izeja ir tikai viena…

Neviens nedrīkst otru fiziski iespaidot. Nav nozīmes dzimumam, fiziski aizskart vienkārši nedrīkst. Visa pamatā ir cieņa un spēja sadzirdēt abas puses.

Katram, kuram lasot šo rodas kādas dalītas jūtas, padomājiet, kurā no šīs lomām jūs esat bijuši – upuris vai varmāka, jo tikai tie, kas šo ceļu jau ir izgājuši un var mierīgi paskatīties no malas, sapratīs, ka abās pusēs ir iespējami trūkumi, vai mēs to gribam, vai nē.

Katram savs ceļš ejams un arī savas mācības jāiziet, bet galvenais ir palikt godīgam un patiesam pret sevi.