24.04 10:50-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Sveikas!
Nesen runājot ar savu frizieri un klienti, radās pārdomas, ko sabiedrība nodara/nenodara māmiņām, kuras dažādu iemeslu dēļ nezīda vai nevar zīdīt savus mazuļus. Mana friziere, kura ir burvīgu trīs bērnu mamma, pēc sarunas ar mani, kur pateicu, ka manam dēlam ir 9 mēneši un viņš vēl cienājas ar mammas pienu, atzinās, ka viņa jūtoties nepilnvērtīga mamma (un viņa tik ļoti vēlējās), jo savus trīs bērniņus viņa nav zīdījusi vienkārša iemesla pēc - nebija piena ( zinu, zinu, ka ir moderni teikt, ka nav tāda situācija, ka mammai piena nav, ir tikai jāliek pie krūts, bet tomēr es atļaušos ticēt, ja friziere teica, ka nebija, tad nebija).
Mani tas nošokēja, kā viņa tā par sevi var teikt - ne jau krūtszīdīšana/nezīdīšana noteiks, vai mamma ir laba vai slikta ( vispār kas gan tie par terminiem "laba/slikta" - nevajadzētu lietot tādus, bet šoreiz atļaušos, lai labāk domu uztvert). Man palika viņas žēl.
Otrā situācija bija saskarsmē ar savu klietni, kura atnāca uz veikalu, lai saliktu dzemdību somu un vēlējās pēcdzemdību krūšturi iegādāties. Kliente bija nervu kamols un nepārtraukti runāja par to, ka esot ļoti satraukusies par to, vai viņai piena būs vai nebūs, jo tagad esot moderni zīdīt savu bērnu ar krūti un viņa nezinot, ko darīs, ja piena nebūs. Centos mierināt, ka nevajag 1) tādas domas domāt; 2) nu ja piens nebūs, būs piena maisījums. Uz ko man atbildēja - "ko Jūs iedomājaties - piena maisījums? Tas ir pēdējais, ko var dot bērnam, man nebūs emocionālās saiknes ar bērnu un tur ir daudz ķīmijas klāt". Man vairs nebija komentāru.
Un tad es ņēmos domāt, ka patiesībā tādas mammas līdzīgi aprakstītajām ir daudzas. Krūtszīdīšana ir noreklamēta aktīvi, par to runā, ir reklāmas Rīgas ielās par to, ka bērns grib mammas pienu; ir dažādi informatīvi bukleti par krūtszīdīšanu; dažādas krūtszīdīšanas lekcijas pirms un pēc dzemdībām; sociālajos medijos un internetā plaši tiek rakstīts par to, cik svarīgi ir bērnu zīdīt ar krūti, cik tas ir skaisti (fotosesijas, kur kailas mammas zīda savus bērnus); ka jāzīda pēc iespējas ilgāk un galvenais - mums pat ir apģērbu dizaineri, kas modelē un ražo drēbes mammām, kuras zīda bērniņus ar krūti ( es pati veikaliņā tirgoju drēbes krūtszīdīšanai, vienmēr pati rakstu "mēs par mammām, kuras baro bēbukus ar krūti"). Rezultātā mammas jau pirms dzemdībām mokās ar domu, ko viņas darīs, ja viņām piena nebūs un, ja nebūs, tad viņas noteikti būs nepilnvērtīgas mammas ( dāmas, es neliegšos, es pati tā domāju, biju satraukusies, vai man piena būs.
Stresu palielināja radinieki, kuri teica, ka tādai nevērtai (tievai) mammai piena noteikti būs maz). Un pārāk lielā krūtszīdīšanas atzīšana, varētu likt justies nepilnvērtīgākām tām mammām ( vai likt domāt, ka viņas dara mazāk vērtīgu savam mazulim), kuras baro ar piena maisījumu.
Varbūt ir jārunā vairāk par to, ka piena maisījumi tomēr nav tik slikti kā viņi mēdz izskatīties uz krūtszīdīšanas fona; jārunā vairāk par to, kas ir sastāvā; par to, ka bērnam galvenais ir tas, ka mamma ir laimīga; ka piena maisījums nebūt nenozīmē, ka bērns emocionāli nebūs tuvs ar mammu ( es ar savu brāli esam zīdīti tikai līdz 2.mēnesim, jo mammai piena nebija - nu un??
Labi, man nebija plaši aprunātā emocionālā saikne ar mammu, kuru iegūst bērni, kurus zīda, bet es nejūtos sliktāka vai kā savādāka kā tie, kas tiek zīdīti līdz 3 gadiem; neesmu īpaši slimojusi un biju bērns, kurš dragāja pa āru, cik vien varēja, uzēda suņbarības čipsus, kad mamma neredzēja un iesnas tika uzskatītas par lielāko slimošanu. Mamma ir mana draudzene un es jūtos viņai tuva, pat ļoti).
Mammas, kuras nezīda, varbūt arī Jūs varētu rakstīt/stāstīt par to, ka "piena maisījums" nav tik melns kā to mālē?! Varbūt lekcija "Piena maisījumu +/-" arī varētu tikt iekļauti vecāku lekcijās.
Es neesmu pret krūtszīdīšanu (dies' pasarg! kā jau teicu - pati zīdu savu dēlu), bet varbūt mums vairāk ir jārunā ar par tām mammām, kuras nezīda un ar visu to ir brīnišķīgi tuvas saviem bērniem.
Es esmu no mammām ,kuras domā, ka tik cik ir tik jādod. Vismaz ir jāpamēģina. Nu ja nu nav tad neko- maisījums.
Bet pa lielam ļoti kaitināja jautājums no radiem, draugiem, kolēģiem - vai mazā ēd krūts pienu....
Godīgi sakot, kas citiem par daļu.Pēkšņi manas krūtis citiem tik svarīgas.
Par imunitāti un krūtsbarošanu - mani divi bērni ir piemērs pretējam, pudeļbērns nekad nav aizrāvies ar slimošanu, atšķirībā no otra bērna - māsa nesa mājās no skolas vīrusus un sīks slimoja.
Popularizēt var dažādi, diemžēl krūts zīdīšana tiek popularizēta ļoti agresīvā veidā, kas man nav pieņemams.
Bez tam arī krūts zīdīšanas labums nav viennozīmīgs, īpaši šobrīd, kad jaunās māmiņas lieto hormonālo kontracepciju, dažādus uztura bagātinātājus, medikamentus, alko, pīpē, dzer kolu un taml. dranķus, krāso matus, ragus un nagus un taml.. Visus tos draņķus bērns dabū pēc pilnas programmas, bet kuru gan tas uztrauc!?
Pirmo bērnu, lai arī ļoti vēlējos barot pati ar savu pienu, nobaroju vien trīs mēnešus, jo piens izbeidzās. Zīdišanas konsultants vien spēja izdvest - tā nemēdz būt un izplest acis, saprotot, ka tā ir. Daudz tā konsultācija man nepalīdzēja.
Ar otro, biju mierīga kā pitons un man bija skaidrs, nebūs piena pašai, došu maisījumu, sabaroju bērnu ar krūti līdz gada un 2 mēnešu vecumam.
Es uzskatu, ka nav nekāds noziegums runāt par zīdīšanas priekšrocībām. Tas, kā to uztvert ir pašas ziņā. Neatbalstu pārmetumus par nezīdīšanu, bet vēl mazāk atbalstu dažādu mītu un nepareizību par zīdīšanu popularizēšanu un bezmaz uzspiešanu, kā arī tukšus vārdus no bērnu māsu un pediatru puses par to, cik zīdīt ir vajadzīgi un forši, bet reālu, pareizu padomu vietā kaut kādas muļķības par 3 h starplaikiem utt., kas der mākslīgajai barošanai, nevis zīdīšanai. Tieši tas ir tas, kas māmiņas iedzen nevajadzīgā stresā.
Piekrītu 😀 Mēs ar vīru abi esam maisījuma bērni, nevaru saukt mūs par slimīgiem (ne bērnībā, ne tagad).
Nav balts un melns,bet ir ari viduscels starp abam versijam.maisijums lielisks veids ka rupes par bernu var uznemties ari cits cilveks.savukart piens ir teoretuski vispiemerotakais bernam.
Es uzskatu, ka ne jau veids kā tiek barots bērns nosaka laba/slikta mamma. Ja mamma daudz lieto alkaholu, regulāri smēķē, šņac kokaīnu un baro ar krūti viņa būs labāka mamma par to, kas dzīvo normālu veselīgu dzīvi un ir spiesta izvēlēties maisījumu? Protams, ka nē. Krūts ēdināšana ir laba lieta, tomēr nedaudz pārspīlēti uzspiesta. Barojot ar maisījumu var veidot tik pat labu kontaktu ar bērniem, nekas jau nemaimas, barošana tā pat ir tuvs kontakts. Ja māmiņai nenormāli sāp krūtis barošanas laikā tas arì nekāds baigais kontakts nesanāks, vai ja māmiņa vislaik būs stresā par to, vai pietiks piens vai nē, arī nekas labs nesanāks.
Es pati esmu divu puišu mamma un man sākumā bija uztraukums par to, vai pietiks piens diviem. Arī slimnīcā tika izdarīts spiediens, ka nevar nepietikt, tik jādod. Atbraucot mājās bija dienas kad raudāju, jo piena nepietika un maisījumu bija kauns dot (slimnīcā teica, ka kategoriski nevajag, atteiksies vispār no krūts un vispàr tas nav vajadzīgs). Pēc dažām mokpilnām naktīm nospļāvos un iedevu. Rezultātā bērni laimīgi un man arī nakts mieriga. No rīta arī piens vairāk. Šobrīd maisījumu dodu tad, kad ejam pastaigā, jo neesmu no tām kas var publiski kafeinīcā barot, un pat ja vēlētos ar diviem tas būtu pagrūti, jo mazie ēd kopā.
Tas ir mans uzskats par krūts zīdīšanu, un tas nav vienīgais, kāpēc daudzi uzskata, ka mamma nav laba mamma. Esmu saskārusies ar pārmetumiem un dzēlīgiem izteikumiem par to, ka mani mazie ir ķeizar bērniņi. Tas jau ir atsevišķs stāsts, bet jā, arī tā mamma, kas piedzīvojisi ķeizaru nav īsta mamma, jo nav gājusi caur tām elles mokām. Neviens jau neiedziļinās tajā, kāpēc bija tas ķeizars un ne dabīgas dzemdības.
Galu galā nav svarīgi kā bērniņš ir nācis pasaulē vai kā tiek barots, laba mamma ir tā, kas darīs VISU, lai bērnam būtu labi un mazais augtu vesels
Man liekas, ka daudz kas ir attieksmes jautājums. Katrs izvēlas sev piemērotāko (ērtāko variantu). Savu dēlu zīdīju līdz 2,3 gadiem. Piena krīzes pirmajā gadā bija daudz un smagas, likās, viss, metu visu malā. Taču šādos brīžos man atlika paskatīties uz savu bērnu, un tas lika saņemties. Pēc pirmā gada piena krīzes beidzās un tad līdz pat 2,3 gadiem baroju vairākas reizes dienā bez problēmām, jo piena plūsma bija vienmērīga. Uzskatu, ka tas man ļāva nodibināt vienreizīgu saikni ar savu bērnu. Savukārt, mana draudzene savu meitu nobaroja vien 15 dienas, viņai tas pasākums apnika. Viņa gribēja būt skaista (nevis ar tekošām krūtīm), izgulējusies (ir teorija, ka pudeļu bērni guļ mierīgāk) utt. Un viņai arī ir lieliskas attiecības ar meituku. Daudz kas ir cilvēka galvā. Es ne vienu reizi mūžā pat domu nepieļāvu par mākslīgo maisījumu, tāpēc laikam tas arī nebija vajadzīgs.
Ar pirmo bērnu man nebija nevienas pašas piena krīzes, meita atteicās no krūts pati ap 10, 5 mēnešiem, un es to vērtēju kā ideālu zīdīšanas pieredzi. Ar puiku, kas piedzima pēc 1, 8 gada, gāja grūtāk. Ap 2 - 3 mēnešiem sākās piena krīzītes. Jutu, ka piena tiešām trūkst, pļumpēju Lactus strong kā traka, tīru ķimeņu tēju u. tml. Un cīnījos. Izcīnījos līdz 11, 5 mēnešiem, barojot jaukti, bet manā gadījumā šī pieredze bija stresaina un emocionāli smaga - vairākus mēnešus puiks naktī nepārtraukti cēlās augšā (līdz 10 reizēm) un iemiga tikai pie krūts. Vīrs visu šo laiku gulēja viesistabā, bet es visu nakti nozīdījusi bērnu, puskomā, pēc skata kā zombijs. Un vēl vecākais bērns jāauklē. Un jābūt lieliskai mammai, sievai un mājsaimniecei. Ak! Jo arī to taču mums propagandē - ja Tu esi nogurusi un mazliet nevīžīga, Tu esi palaidusies. Kad būs trešais, domāšu. Ja krūtsbarošana nesīs mājās vairāk kašķu nekā harmonijas, metīšu tai mieru, neskatoties uz to, ko propagandē.