Ko var piedot?

Man šķiet, ka daudzi vismaz reizi dzīvē ir domājuši par to, ko viņi nekad nevarētu piedot. Ja viņš vai viņa man izdarīs šo, tad es to nekad nepiedošu. Bet, kā dzīvē notiek, izveidojas tieši tāda situācija, lai pārbaudītu, vai tu tiešām nevari piedot. Ja nevari, tad kāpēc? Kāpēc tik bieži izvēlamies uzvelt sev šo nastu - nepiedot un krāt šo aizvainojumu?

Ar piedošanu arī ir jāstrādā. Tā neatnāk vienkārši ar teikumu – viss es tev piedodu, tagad liec mani mierā. Situācija ir jāizanalizē un jāsaprot, kādēļ tā notika, kur bija mana loma šajā situācijā, lai to visu aptverot, varu no sirds teikt – jā, es tev piedodu!

Esmu apguvusi šo mākslu, ka man ir ļoti viegli piedod, jo es nevēlos tās nepatīkamās sajūtas, kas tevī gruzd un neļauj iet uz priekšu. Bet sākumā tas nebija viegli. Bija cīņa ar sevi, situācijas nepieņemšana, izvēloties vieglāko variantu – dusmoties uz otru un vainot. Tas ir pats vieglākais veids, kurš neved uz priekšu. Tu cīnies, dusmojies un esi turpat, kur situācijas sākumā – nekur. Cepies, vāries un vaino otru, bet nekas jau nemainās. Šādi tikai nodari sev pāri.

Ir jāpalaiž prom pilnīgi viss un jāpiedod par katru, šķietami mazāko sīkumu, lai nesaglabātos nekas nepatīkams un sāpes veicinošs. Katram ir savas mācības, ko jāapgūst. Ja mēs turamies pie kādas situācijas, tātad šo mācību vēl neesam apguvuši.

Kad tu no sirds piedod, situācija var atkārtoties no citas puses, tādā veidā, ka otrs jau saprot, ka tu piedod visu un piedosi vienmēr, lai arī kas notiktu. Arī šeit nav runa par to, ka nevajag piedod, jo vienmēr ir jāpiedod. Šajā gadījumā jāmācās novilkt veselīgas robežas – jā, es tev piedodu, bet šādu situāciju piedzīvot vairs nevēlos, paldies par šo mācību!

To nav viegli izdarīt un aptvert. Tā labā sajūta, kas ir tevī iekšā, kad piedod otram, gribas, lai arī otrs cilvēks to sajūt, tāpēc rodas vēlme noticēt, ka cilvēks labosies, ka mainīsies un būs viss tā, kā viņš saka. Varbūt kādu reizi arī būs, tāpēc ir jādod iespēja un jānotic. Bet, ja viena situācija atkārtojas vēl otro, trešo un ceturto reizi, tad kaut kas nav tā, kā vajag. Arī piektajā reizē es piedodu un ticu, ka varbūt būs savādāk, bet šoreiz stāsts vairs nav par mani. Manā stāstā ir darbi, rīcība un turēšanās pie sava nodoma. Dzīve rāda, ka, ja man piedeva, tad, tūlīt pažēlojot mani, ļaus atgriezties vecajās sliedēs un cerēt uz laimīgu nākotni. Bet tikai cerēt.

Otrs nekādā gadījumā nav jānoraksta, vajag padot roku, ja viņš ir nokritis un nespēj piecelties, bet pašam jāiet uz priekšu. Rokas padošana bieži ir kā saules stariņš, kas ļauj noticēt arī saviem spēkiem. Es atceros laiku, kad pati biju zemākajā punktā, man tā pastieptā roka nozīmēja izrunāšanos - vienkāršu sarunu par to, kā jūtos, palīdzot paskatīties uz dzīvi no pavisam cita skatu punkta. Tie bija tikai vārdi un cits redzējums, bet jādara bija pašai.

Tādēļ ar tāda veida piedošanu - es izdarīšu visu tavā vietā, jo ticu tev, ka vari mainīties, zini, ka viss būs pa vecam. Jāļauj otram izcīnīt savas kaujas, neliekot drošības spilvenus zem dibena pie katra kritiena.

Tas, ka es piedodu, palīdz man un varbūt arī otram kādā zināmā dzīves posmā, bet ir jāzina robežas, lai ar savu labo nodomu mēs nenodarītu vēl lielāku ļaunumu.

Tādēļ – Piedod man! un Paldies Tev!