Ko jūt jūsu mammas pēc lielā notikuma?

Ko jūt jūsu mammas pēc lielā notikuma?

05. Nov 2013, 00:01 nosiguldas nosiguldas

Ir agrs rīts, beidzot esmu izgulējusies, tāda sajūta, ka vakarā iekritu gultā un aizmigu vēl ceļā uz spilvenu.

Tu esi vecmāmiņa. Dīvaina sajūta, ja godīgi es varētu vēl būt mamma. Man ir paziņas, kas kaunās, ka ir omes, kā būs ar mani. Tā savādi jau jūtos, bet vai nav vienalga, kā mani sauks, galvenais, ka mazais cilvēciņš ir piedzimis, tagad tikai jāgaida, kad viņš brauks mājās.

20131105101414-21886.jpg

 Un tad, ko tikai nesastāstīja, sirsniņa slima, iespējams, neredzēs un tā vēl un vēl...........

Neiznēsāto bērnu nodaļā, viņš gulēja tāds pavisam maziņš ar visādiem vadiem, bail pieskārties, nerunājot par domām, kas kā uzmācīgi zirnekļi neliek mieru. Kaut nu viņš izķepurotos. 

Katrs ārsta apmeklējums un es saprotu, ka nevaru strādāt, staigāju no stūra uz stūsi, gaidu zvanu. Viss labi, un tad tāds spēka pieplūdums, ka kalnus var gāzt.

Mēnesi, katru rītu zvanīju Kikai ar satraukumu, jo, ārsti biedēja ar to, ka vienā dienā var viss būtt labi, bet otrā slikti. Pēc sarunas sajūta, ka akmens nokritis no pleciem.

Tā nu esam tikuši līdz brīdim, kad beidzot brauksim mājās. Kārtoju istabu saviem mīļajiem, abas ar Kati gludinājām drēbes Gustiņam, tā lai viņiem abiem, kad atbrauks nekas netrūktu un Kikai nebūtu papildus stresa, viņai jau tā ar pienu ir problēmas.

Beidzot mēs būsim visi kopā un kā saka mājās pat sienas palīdz.  

Attēls:Mammas mīļais, zolīdais vīrelis! :) :**

No tā brīža ir pagājuši astoņi mēneši, viss palēnām ir nostājies savās vietās. Manai mīļā meitiņa ir laimīga, viņai blakus ir cilvēks, kas mīl gan viņu, gan mazo dēliņu. Gustavs ar tādu sajūsmu sagaida tēti mājās.

Kādā no sarunām, es jautāju, vai viņš saprot, ka, ja viņš ierakstīs savu vārdu dzimšanas apliecībā, viņš būs atbildīgs par mazo cilvēku līdz viņa pilngadībai, uz ko puisis nopietni atbildēja, ka viņš visu ir nopietni apsvēris un ar to rēķinās.  

Beidzot es varu teikt, ka manā mājā valda miers. Kas mammai var būt svarīgāks par savu mīļo laimi un veselību. Tā ir arī ar mani. Par to, kas bija vairs  liecina tikai sirmie mati, kurus veiksmīgi var noslēpt krāsojot un atmiņas. 

aab aab 05. Nov 2013, 12:02

lasīju šo blogu un man atmiņā atausa ko vīrs darīja, kad mūsu meitiņa piedzima. tā kā man vizuāli ir laba iztēle. viņš esot sēdējis uz gultas, apzvanījis galvenos, kam jāpavēsta jaukā ziņa, un raudājis.
par jauno omīti gan precīzi nemāku teikt, bet noteikti raudāja - 100 punkti!