Ko darīt, ja neplānoti mežā satiec zvēru…

Latvijas mežot mīt daudz, dažādu zvēru – aļņi, stirnas, mežacūkas, lāči, lapsas, bebri, seski, vāveres utt.

Šobrīd, sākoties aktīvai ogošanas un sēņošanas sezonai, meža veltes nereti tiek sadalītas starp cilvēku un kādu no šiem meža iemītniekiem.   

Mūsu laukos arī ir dažāda dzīvība, pēdējā laikā esmu redzējusi stirnas, lapsas, zaķus, jenotsuņus, peles, čūskas. Tā kā netālu ir mežs, tad zvēri mīt gandrīz turpat uz mājas sliekšņa. Godīgi sakot man tas nepatīk, jo izplatās dažādas smakas (piemēram, no mežacūkām), kukaiņi (ērces, briežutis utt.), kā arī regulāri tiek “patīrīts” nelielais dārziņš.

Taču šoreiz stāsts nebūs par to, kā es cīnos ar šo dzīvo radību, taču par to, kā izturēties, ja mežā (pastaigājoties, sēņojot vai ogojot) tiek satikts kāds meža dzīvnieks. Jau kopš bērnības mani ir mācījuši - ja vien dzīvnieks ir vesels (nav traks vai ievainots) un tam nav mazuļu, tas parasti cilvēkam neuzbrūk (arī liels dzīvnieks). Parasti zālē var redzēt izgulējumus vai dubļos pēdu nospiedumus, bet pašu dzīvnieku tuvumā gandrīz nekad nevar ieraudzīt. Taču piesardzība ir vienmēr jāsaglabā, jo dzīvnieki ir neprognozējami.

Tātad, ja dzīvnieks, ieraugot cilvēku, neizbīstas, tā ir diezgan droša pazīme, ka ar dzīvnieku kaut kas nav kārtībā. Gadījumā, ja sanāk sastapt dzīvnieku mazuļus, nekādā gadījumā nevajadzētu tiem tuvoties vai tos aiztikt, jo ar 100% garantiju var apgalvot, ka blakus ir viens no vecākiem, kas tos aizstāvēs. Vislabāk šādā situācijā nemesties skriešus, bet atkāpties lēnām un piesardzīgi, nepagriežot dzīvniekam muguru.

Ejot bariņā, noteikti var tērzēt, bet nekādā gadījumā nevajadzētu klaigāt (teiciens par bļaušanu mežā, manuprāt, ir visnotaļ muļķīgs!). Visiem dzīvniekiem ir ļoti labi attīstīta dzirde un oža, tāpēc cilvēks mežā nevar tikt nepamanīts vai saosts.

Ik pa laikam parādās ziņa, ka Latvijā sēņotāji uzduras lāčiem, kas ieklīduši no Baltkrievijas vai Igaunijas mežiem. To tiešām var uzskatīt par lielāko un arī bīstamāko (tāpat arī alni un mežacūku) meža dzīvnieku. Latvijas valsts mežu speciālists Egils Ozols vietnē: www.mammadaba.lv sniedz vairākus padomus, kā izturēties šādā situācijā. Svarīgākais ir atcerēties, ka šādā situācijā liels dzīvnieks diezin vai spēji un negaidīti uzbruks. Pirms tam tas noteikti mēģinās cilvēku nobiedēt. Taču, ja cilvēks izturēsies mierīgi un nosvērti, visticamāk dzīvnieks atkāpsies. Dzīvniekam nedrīkst skatīties acīs, jo šādu rīcību tas var uztvert kā izaicinājumu, tādējādi provocējot uzbrukumu. Atkāpjoties jau laikus vēlams noskatīt piemērotu koku, lai vajadzības gadījumā tur varētu meklētu patvērumu. Un galvenais – situācijā, ja patvērums tiešām ir jāmeklē kokā, grozi, somas u.c. nesamie ir nekavējoties jānomet – dzīvība un veselība ir dārgāka par meža veltēm!

Man pašai reiz ir gadījies “uzdurties” mežacūkai, un, ņemot vērā, ka viņai bija mazuļi, viņa mani trieca diezgan tālu projām (diemžēl koku apkārtnē nebija). Protams, tā bija nervus kutinoša situācija, taču bērnībā iemācītais palīdzēja tikt galā ar šo situāciju.

Mans ieteikums ir pārrunāt šīs nianses ar bērniem, jo viņi nereti ir lielākie ogu un sēņu lasīšanas entuziasti. Taču dzīvā daba lielākā vai mazākā mērā ir mums blakus, tāpēc netraucē ievērot dažus piesardzības noteikumus!

Veiksmīgu sēņošanu un ogošanu vēlot, Gucci123