Klaudija Hēla: "Vecāki kļūdās, uzskatot, ka bērniem jāmācās no pieaugušo pieredzes"

20. Feb 2019, 00:00

Fizioterapeita Klaudija Hēla Latvijā no Vācijas ieradās 80-to gadu beigās, un šo gadu laikā ir mainījusi ļoti daudzu vecāku uzskatus par bērnu aprūpi. Viņa apgūst Emmijas Pikleres metodoloģiju, ir pasniedzēja Māmiņu Kluba Vecāku skolā, un arī mamma četriem bērniem.

Klaudijas ceļš līdz fizioterapijai bija sarežģīts, jo, uzsākot psiholoģijas studijas Vācijā, ierodoties Latvijā tuvākā studiju joma bija pedagoģijas psiholoģija, kas Klaudiju neuzrunāja, jo viņa nevēlējās apgūt “ļeņinismu”. Pateicoties draugu mudinājumam, viņa vēlāk iestājusies Medicīnas institūtā, lai studētu pediatriju, taču, tā kā tolaik Hēlas ģimenē pieteicās bērni, apvienot studijas ar bērnu audzināšanu bija sarežģīti, un viņa, patiecoties vecmātes mudinājumam, nolēma apgūt fizioterapiju. “Iesākumā domāju, ka tas saistīts ar sportu, tāpēc galīgi nav domāts man, taču tad painteresējos un atklājās, ka tas ir diezgan medicīnisks novirziens,” par savu ceļu līdz fizioterapijai stāsta Klaudija Hēla.

Runājot par to, kas viņu visvairāk aizrauj fizioterapijā, K. Hēla atklāj, ka vislielāko gandarījumu sniedz pozitīvā atgriezeniskā saite, sakot, ka viņai ir svarīgi būt blakus cilvēkiem un sniegt pozitīvo, redzēt, ka pacientiem kļūst labāk un viņi smaida, neskatoties uz to, cik sarežģīts ceļš līdz atveseļošanās brīdim vēl priekšā.

Būt trīs bērnu mammai

Vaicāta, kādas sajūtas Klaudiju pārņēma, pirmo reizi kļūstot par mammu, viņa vien atsmej, ka tas bija aizrautīgi. “Grūtniecība un bērnu audzināšana bija ļoti aizrautīgs laiks, jo katru dienu rakstīju dienasgrāmatu. Toreiz teicu, ka lai arī ko es darīšu Latvijā, es noteikti Latvijā nedzemdēšu, taču, kad paliku stāvoklī, mana draudzene ieteica vecmāti Astrīdu, un, iepazīstoties ar viņu, sapratu, ka varu dzemdēt arī Latvijā,” bērnu ienākšanu ģimenē atcerās Klaudija.

Klaudijas Hēlas ģimenē bērni dzima laikā, kad vienīgais variants dzemdībām bija Dzemdību nams, taču jau parādījās iespēja dzemdību brīdī būt klāt arī vīram. “Kad dzima Miks, mans vīrs atradās Vācijā, un tā kā dēls piedzima 36.nedēļā, visi mūsu plāni bija vējā, un es tajā brīdī biju viena,” atminās Klaudija. Atceroties dzemdības, viņa gan piebilst, ka gadījumā, ja būtu dzemdējusi vēl, to nākamajā reizē noteikti būtu darījusi mājās

Klaudijas Hēlas bērniem ir salīdzinoši maza vecuma starpība un, ņemot vērā Klaudijas vīra profesiju, viņu dzīvesstils bijis māksliniecisks, tāpēc viņa ņēmusi te vienu, te nākamo “akadēmisko gadu”, tāpat arī brīdī, kad vēlējusies turpināt studijas, palīdzējis vīrs, un reizēm arī mamma. “Ja vēlējāmies kaut kur doties, bērnus ņēmām līdzi un devāmies, tiesa, nezinu, vai tagad darītu tāpat, bet tolaik tas viss šķita ļoti vienkārši”, viņa atzīst, sakot, ka tagad, lasot dienasgrāmatu, šķiet, ka tobrīd gājis raibi, taču, atskatoties atpakaļ, liekas, ka viss tomēr bijis ļoti vienkārši.

Bieži vien Klaudijai tiek vaicāts, kādas ir sajūtas, kad bērni ir jau pieauguši, un viņa atzīst, ka tas ir forši, jo katram dzīves posmam ir bijušas savas superīgās un varbūt arī ne tik superīgās lietas. “Protams, viņi man pietrūkst, taču ir sācies cits posms. Es cenšos saviem bērniem uzticēties, jo tā ir viņu dzīve, viņu pieredze, un, mēs ar vīru, ja būs nepieciešams, būsim viņiem blakus,” atklāta ir Klaudija Hēla, piebilstot, ka skaistākais ir moments, kad bērni zina, ka vecāki viņiem ir blakus.

Emmijas Pikleres metodoloģijas ceļš

Iepazīstoties ar Emmijas Pikleres metodoloģiju, Klaudija sapratusi, ka tas ir viņas ceļš, jo metodoloģijas pamatā ir attiecības un attieksme vienam pret otru. “Savstarpējas cieņpilnas attiecības vienam pret otru ir tas fantastiskais, ļoti vienkāršais, bet vienlaikus arī ikdienā sarežģīti ieviešamais ne tikai man kā fizioterapeitei pret saviem klientiem, bet arī kā mammai, partnerei pret jebkuru cilvēku,” stāsta fizioterapeite, sakot, ka tas ir darbs katru dienu pašai ar sevi.

Pikleres metodoloģijas pamatā ir uzskats, ka katram vecumam ir atbilstošas lietas, kuras bērni šajā vecumā dara, tāpat arī ir svarīgi, lai bērns sev apkārt redzētu sakārtotību nevis haosu. K. Hēla atklāj, ka jau cilvēkam piedzimstot ir sava kārtība un viņš to redz, ja vien ļaujam to saredzēt, tāpēc cilvēks pēc tās tiecas, vadoties pēc savām sajūtām.

K. Hēla: “Mēs, pieaugušie, kļūdāmies, uzskatot, ka bērniem ir jāmācās no mūsu pieredzes. Mēs negribam lai viņi kāpj uz grābekļa un viņiem sāpētu, bet vienlaikus mēs gribam arī iemācīt pozitīvo.”

Viņa uzsver, ka ir gandarījums redzēt, kā bērns priecājas pats par to, ko izdarījis, neskatoties, vai viņu prieku pamana un līdzi priecājas arī vecāki.

Klaudija Hēla ir zināma gan ar hendlinga nodarbībām, gan arī Māmiņu Kluba bērnu pieskatīšanas grupiņām, kas, kā atzīst speciāliste, ir lieta, par kuru viņa “deg”. Tajā pašā laikā Klaudija norāda, ka viņai nav tik būtiska tehnika, kā vecāki veļ un ceļ bērnu, jo daudzkārt svarīgāk par to ir, lai bērnu aprūpe tiktu veikta ar pareizo attieksmi. “Dažkārt vecāki ir izbrīnīti, ka aprūpe var būt tik foršs pasākums, kuru var izbaudīt nevis darīt kā ikdienas rutīnu. Tas ir mūsu kopējais laiks, kurā iespējams parādīt, ka jaundzimušo mīli,” intervijas noslēgumā teic fizioterapeite. Viņa vien piebilst, ka ar pieskārieniem vecāki bērniņam var parādīt, ka mīl un viņš ir svarīgs, tajā pašā laikā rādot arī savu attieksmi un cieņu.