Ketija Karslone: Ja nav cerības un ticības, tad kāda gan visam ir jēga

Ketija Karslone: Ja nav cerības un ticības, tad kāda gan visam ir jēga

29. Mar 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Ketija un Ēriks Karlsoni ir trīs bērnu vecāki, taču viņu ikdiena atšķiras no ļoti daudzu citu vecāku dzīves, jo viņu ģimenē aug bērniņš ar īpašām vajadzībām. Deviņus gadus vecais Kurts.

Bez cerības nebūtu jēgas

Pirms deviņiem gadiem, kad pasaulē tikko bija ieradies Kurts, Karlsonu ģimenes stāsts bija zināms tikai tuvākajiem draugiem. Kurts piedzima kā viens no dvīņiem, bet neilgi pēc dzemdībām, trīs mēnešu vecumā nonākot slimnīcā, viņam tika diagnosticēta migrējoša parciāla zīdaiņu epilepsija, ar kuru arī sākās Karlsonu ģimenes smagākais posms. “Tagad jau esam apraduši ar situāciju un to pieņēmuši. Kad pirms pāris gadiem atvērām Kurta kafijas namiņu, savā dzīvē un ģimenē ļāvām ielūkoties arī plašākai sabiedrībai, stāstot par to, ka mūsu vidū dzīvo šādi bērni,” stāsta Ketija Karlsone, kura ir arī skaistumkopšanas salona AUCH izveidotāja.

Viņas vīrs Ēriks Karlsons, stāstot, par to, kā sadzīvot ar šo diagnozi, norāda, ka laikam ejot neko nevar darīt, tāpēc tiek pieņemts esošais fakts un ar to sadzīvots. “Ir jādomā par to, kā dzīvot visrentablāk, kā bērnam nodrošināt vislabākos apstākļus, kā arī to, kā mums pašiem vislabāk organizēt dzīvi un sadzīvi ar vēl diviem bērniem. Tā nonākam pie kaut kāda jēdzīga dzīves līmeņa ar  visām tām problēmām, kas mums ir,” teic Ēriks, neslēpjot, ka arī viņš sev šo gadu laikā ir uzdevis jautājumu, kāpēc tas noticis tieši ar viņiem. Ģimene meklējusi risinājumus, sākot ar klīnikām Vācijā, beidzot ar dziedniekiem Ķegumā. “Atbildes nav, bet tam arī vairs nav nozīmes,” saka viņš.

Bērnu ar diagnozi, kāda ir Kurtam, pasaulē ir ļoti maz, tāpēc pētniecība un līdz ar to arī medicīna šajā jomā īpaši neattīstās. Kā norāda Ketija, Nevienam īsti nav zināms, kāpēc Kurtam veidojusies šāda diagnoze, un kā to ārstēt. Līdzšinējās zāļu terapijas bijušas neefektīvas, tāpat kā dažādas izmēģinātās diētas un citas mistiskās lietas, kuras ģimene šo gadu laikā izmēģinājusi, cerot panākt uzlabojumus. Tiesa, cilvēki, kuri ilgāku laiku nav satikuši Kurtu, sakot, ka viņš labāk reaģē ar acīm, sadzird labāk, pasmaida. Tāpēc Ketija atzīst, ka viņus uztur cerība, jo tad, ja nebūtu cerības, nekam arī nebūtu jēgas. 

VISU SARUNU SKATIES ŠEIT

Bērni ar slimību, kāda diagnosticēta Kurtam, lielākoties nomirst jau pirmā dzīves gada laikā, taču Kurtam šobrīd ir jau deviņi gadi. “Viņš ir brašs, vizuāli viņam viss ir kārtībā, viņš arī slimo mazāk nekā citi bērni,” saka Ketija, piebilstot, ka viņa ir pateicīga katram, kurš domā labu, noskaita lūgšanu arī par Kurtu, un ir ar viņiem gan grūtajos, gan prieka brīžos. Vienlaikus Ketija atzīst, ka brīžos, kad citi norāda, ka viņai šis izaicinājums uzlikts, jo viņa ir spēcīga, gribas teikt, ka tās ir muļķības. “Es arī esmu cilvēks! Es esmu pārgurusi, negulējusi,” teic trīs bērnu māmiņa, piebilstot, ka viņa cenšas mazāk uzsvērt, cik smagi un grūti tas ir, jo tad pašiem ir vieglāk.

Sabiedrība kļūst līdzjūtīgāka

Lai gan aizvien došanās ārpus mājas rada neērtus brīžus gan bērna vecākiem, gan arī apkārtējiem, Karlsonu ģimene atzīst, ka sabiedrība ar katru paaudzi mainās, kļūstot aizvien līdzjūtīgāka un sirsnīgāka. Tiesa, neskatoties uz to, aizvien ir daudz iztrūkstošu lietu. Piemēram, valstisks atbalsts, vides pieejamība. “Mēs dzīvojam 5.stāvā, mums nav lifta, un mūsu mājā šo problēmu ir sarežģīti atrisināt. Reizēm pat uz medicīnas centru ejot ir jāpiedomā par pieejamību, par sabiedrisko transportu nemaz nerunājot,” par sarežģījumiem, ar kuriem nākas saskarties, stāsta Kurta māmiņa Ketija, norādot, ka ir daudzas lietas, kurās vēl augt un attīstīties.

Viņai pievienojas arī Ēriks, atzīstot, ka ar loģistiku un infrastruktūru patiesi ir lielas problēmas: “Es tiešām nesaprotu, kāpēc par to būtu jārunā, jo tam vajadzētu būt pašsaprotamam. Man kā interjera dizainerim ir neizprotami, kāpēc ir problēmas jau sākotnēji ieprojektēt visu nepieciešamo infrastruktūru.” Kā piemēru viņš min situāciju ar ortožu piemērīšanu Kurtam, jo, lai to izdarītu, Kurts uz rokām jānes apkārt slimnīcu blokiem, jo ar ratiem šai vietai nav iespējams piekļūt.

No bērniem nevajag baidīties

Ketija un Ēriks apprecējās drīz vien pēc attiecību uzsākšanas, un pēc tam pieteicās vecākā meitiņa Mia, tāpēc, kā smej paši, abiem nav bijis periods bez bērniem. “Man šķiet, ka mēs ar Ēriku vēl nemaz viens otru nepazīstam un nezinām, kā būtu dzīvot divatā. To varam tikai nedaudz sajust tajos brīžos, kad esam kaut kur aizbraukuši divatā brīvdienās,” stāsta Ketija. Viņa gan atzīst, ka attiecības šo gadu laikā ir ļoti mainījušās, jo abi ir kļuvuši nobriedušāki, arī viens otram pielāgojušies. 

Ēriks atklāj, ka viņš ir priecīgs, ka abi nav aizrāvušies ar posmu bez bērniem. “Nevajag baidīties no bērniem, jo bērnam ienākot ģimenē, ļoti daudzas lietas atrisinās. Tas ir kaut kāds impulss, kas liek darīt un radīt, tāpēc vide pati sāk sakārtoties,” saka viņš.

Vērtīgākais viņu attiecībās, kā stāsta Ketija, ir tas, ka, neatkarīgi no tā, ar ko viņiem nācies šo gadu laikā saskarties, ir iespēja abiem augt gan kā cilvēkiem, gan profesionāli. “Man šķiet, ka arī tas ir Kurta devums mums, ka protam novērtēt un atbalstīt viens otru,” secina Ketija. Kurts abiem saviem vecākiem arī devis spērienu darboties. “Varbūt šķiet, ka tas ir kaut kas neiespējams un nepaceļams, bet ir tikai jāsāk darboties,” stāsta Ketija, atzīstot, ka ar Ēriku šo gadu laikā daudzas naktis ir arī pavadījuši negulējuši. “Viss, ko esam sasnieguši, prasījis ārkārtīgi smagu darbu. Varbūt kādā mirklī Kurts vai meitenes ir atstātas novārtā un viņiem veltīts mazāk laika, bet pēc tam viss atmaksājas,” ir pārliecināta Ketija Karlsone. 

“Protams, tā vien šķiet, ka šī brīža problēmas ir smagākās, bet, iespējams, ka rīt būs vēl smagāk un grūtāk, jo arī Kurts paliek lielāks un smagāks, bet ir jāpaļaujas un jādarbojas, jābūvē trepīti nākotnes vārdā,” saka Ketija.

VISU SARUNU SKATIES ŠEIT