26.04 10:00-14:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Vai kāds ir pasargāts no noguruma? Nē. Vēl jo vairāk mammas – nē. Vēl jo vairāk daudzbērnu mammas – nē. Kad mums bija tikai divi bērni, tad ar prieku noskatījos uz ģimenēm, kurās bija trīs un vairāk bērni, bet, kad piedzima mūsu pastarītis, tad, uz ielas vai masu medijos redzot daudzbērnu ģimenes, manī radās cieņa pret šiem cilvēkiem un arī līdzjūtība, tāpēc, ka tikai tagad es saprotu, ko nozīmē būt daudzbērnu vecākiem. Vēl jau tikai gads daudzbērnu ģimenes statusā, bet tas ir bijis varens skrējiens un izaicinājums.
Kādreiz ar bērniem bijām aizbraukuši uz vietu, kur var aplūkot dažādus Latvijas meža zvērus. Vienā krātiņā bija vāvere, kura savā ierobežotajā telpā pievērsa manu uzmanību. Šis būris bija diezgan liels, bet vāvere visu laiku skrēja pa vienu un to pašu trajektoriju – uz zara, uz akmens, tad uz zemes… un tā visu laiku pa riņķi. Vietās, kur tā saskārās ar dažādiem pamatiem, bija izveidojies nodilums. Kaut gan viņa bija 100 varianti, kā darboties savā telpā, viņa skrēja pa vienu un to pašu ceļu. Tanī brīdī nodomāju – tāpēc arī saka, - kā vāvere ritenī. Pēdējā laikā jūtu, ka tas ir stāsts arī par mani…
Man ļoti patīk dzīvot, esmu pateicīga par katru brīdi, ko Dievs man dod. Esmu pozitīva, parasti negaužos. Ļoti mīlu savu vīru un bērnus, tas man ir pats dārgākais uz šīs zemes. Bet kāpēc ir tik grūti atzīt, ka neesmu visu varoša un esmu ļooooti nogurusi? Mentalitāte? Kāpēc ir valstis, kur iet pie psihologa vai meklēt citu profesionāļu palīdzību, ir parasta lieta, kad jūties patiešām neziņā un slikti jau fiziskā un emocionālā līmenī? Prioritātes? Katram traukam ir savs tilpums un katram cilvēkam sava kapacitāte – cik viņš var nest. Arī man.
Rakstu par nogurumu, jo izjūtu ļoti lielu nepieciešamību par to runāt, it kā tādā veidā sperot pirmo soli vai soļus uz situācijas risinājumu.
Kāda ir mana situācija? Kāpēc es esmu nogurusi. Uz šo jautājumu meklēju atbildes jau kādu laiku. Tātad… Kad mūsu pirmajam bērnam bija trīs gadi, es paliku stāvoklī un laimīgi gaidīju otro bērniņu, bet grūtniecības laiks no sievietes kaut ko prasa fiziski un arī morāli, no mana organisma tiek ņemti dažādi resursi, lai bērniņš augtu un attīstītos. Kad piedzima otrais bērniņš, es viņu baroju pati ar krūti divus gadus un 3 mēnešus. Tad pieteicās trešais. Apzināti un plānoti. Atkal grūtniecība. Un tagad jau gadu un gandrīz mēnesi atkal baroju. Jāpiebilst, ka pa dienu mums ļoti labi iet ar krūts barošanu, bet toties naktī – bērns ļoti daudz laika pavada pie krūts. Līdz ar to mans miegs ir ļoti traucēts. Ļoti…
Pa vidu visam tam, tieši septembrī piedzima jaunākais bērns, bet vecākajam sākās skolas gaitas. Šis gads no skolas gaitu viedokļa un bērna adaptācijas bija… dramatisks. Tas nebūs pārāk skaļi teikts. Neieslīgstot detaļās.
Un, protams, bērnu slimošanas. Kādreiz visi kopā, kādreiz rindā pēc kārtas. Un pēc šīm slimošanām es pati nevaru savākties un domāju, kas ar mani ir, kāpēc esmu sākusi negatīvāk domāt? Un tad atceros – pirms tam bērni taču slimoja! Uh! Un tas no mammas kaut ko prasa. Enerģiju. Daudz enerģijas. Un mamma nevar atļauties slimot. Vienkārši nav variantu…
Kā es saprotu, ka esmu pārgurusi? Barojot otro bērnu ar krūti, man sāka pasliktināties atmiņa, uztvere. Sāku jaukt cilvēku vārdus un sakāmo. Arī šobrīd man ir tieši tāpat. Sākas tas pats. Es saprotu, ka jābeidz krūts barošana, bet šobrīd vēl nav tam labvēlīgi apstākļi. Un ko tas mainīs? Vai manas naktis tāpēc būs mierīgākas? Neviens to negarantē? Kā viss sakārtosies…
Cenšos priecāties par mazajām ikdienas lietām, krāju prieka brīžus un mācos samierināties ar skumjajām lietām. Mācos dzīvi uztvert kā dāvanu, kuru jādzīvo gudri. Rīkoties katrā situācijā atbilstoši. Arī šobrīd, kad piecus gadus esmu gājusi nonstopā, man ir jāmeklē risinājumi.
Ko es daru, lai situācija uzlabotos. Pēdējā laikā cenšos nosnausties pa dienu – vismaz 20 minūtes. Kad jūtu, ka viss… vairs nevaru. Dzeru daudz ūdeni. Lietoju samaltas linsēklas, lai būtu enerģija. Svaigus augļus. Cenšos katru dienu iziet ārā, vismaz uz 20 minūtēm. Lasu un klausos saturīgus materiālus, lai iedvesmotos šim dzīves posmam.
Vakar gatavoju ēst un no gāzes plīts izkrita slēdzis, ar kuru pagriež gāzi. Izvēlās atsperes un citas detaļas. Pie sevis nodomāju: „Tā izskatās mans nogurums! Kā atsperes, kas nevienam nav jāredz, tām ir jābūt mehānisma iekšpusē, bet kuras jau sāk „lekt” laukā!” Tās atsperes izpaužas kā nesavaldība uz bērniem, nelaipna attieksme pret vīru. Un tad jūtos nožēlojami, jo es taču viņus mīlu. Bet vienkārši esmu ļoti nogurusi!!!
Elīna
Sūti savu stāstu uz realamamma@maminuklubs.lv!
Stāsti būs kā iedrošinājums katrai mammai par to,ka ir normāli būt nogurušam. Ir normāli atzīt, ka kaut ko nespējam. Ir normāli būt normālai, nevis perfektai mammai!
Reizi mēnesī kādai stāsta autorei dāvinimāsim pārsteiguma balvu!
Skaties jau svētdien TV3 plkst.8:50 Māmiņu Klubā pirmo sēriju seriālā REĀLAS MAMMAS! Parunāsim par nogurumu!
Paldies! tieši tā, tas nenozīmē, ka problēmu vai noguruma nebūs, bet tas dod cerību un paļaušanos, ka Viņš gādās par mums! Kaut vai arī caur vīra vai citu cilvēku palīdzību! Tas dod apziņu, ka Dievs ir ar mums, lai kā mums arī ietu 😀
Kad tu raksti, ir sajūta, ka lasu par sevi!!!arī es jūtos tieši tāpat un arī cīnos- paļāvībā uz Dievu, ka viss būs labi ! 😀
Arī es varu pievienoties, ka vīrs palīdz, cik vien iespējams. Kā pārnāk mājās no darba un redz, ka esmu nogurusi, tad vienmēr paņem bērnus vai arī palīdz ar vakariņu gatavošanu. Tikai arī man ir tā, ka ar to kaut kā nepietiek. Bet ceru, ka bērniem paaugoties, paliks arī labāk- atkal biežāk varēšu atrast laiku sev un iziet kaut kur tikai ar vīru u.tml.