Kad iedarbojas visi Mērfija likumi un ar ratiem iesprūsti liftā

Kad gaidīju pirmo bērniņu, mums bieži plīsa mājas lifts. Ņemot vērā, ka dzīvoju deviņstāvu mājas augšējos stāvos, tad tas uzdzina nelielu stresiņu. Vienmēr domāju, ko darīšu tad, ja būšu ar dēlu izgājusi pastaigā, bet, nākot mājās, lifts būs saplīsis? Mašīnas atslēgas nenēsāju līdzi, tāpēc ratus auto bagāžniekā atstāt nesanāks. Toreiz vīrs teica, lai nesatraucos. Lai es piezvanu viņam, viņš atbrauks mājās no darba ātrāk un ratus uznesīs, tikmēr, lai aizejam uz kādu kafejnīcu.

Tolaik paveicās. Lifts, tad, kad mums to vajadzēja izmantot, ne reizi nesaplīsa. Kaimiņmājā gan – tur lifts nedarbojās vairākus mēnešus, jo iedzīvotāji vienkārši negribēja maksāt lielo naudas summu, kuru pieprasīja apsaimniekotājs par remontu. Bet tas cits stāsts.

Tagad, kad atkal esmu ratu stūmējos, lifta jautājums mums ir atkal aktualizējies. Toties šoreiz uz mani iedarbojas visi iespējamie Mērfija likumi. Lifts mums parāda mēli jau otro reizi nepilna mēneša laikā. Ja vēl tas saplīstu tad, kad izejam no dzīvokļa vai atgriežamies mājās, līdz ar to, vēl varētu pamainīt savus dienas plānus, bet nē... Jau otro reizi mūsu Fejiņas rati tiek iespiesti lifta durvīs tā, ka ratus nedabūt vairs ne ārā no lifta, ne iestumt iekšā. Pirmajā reizē cīnījos kā lauvene, iedodot Fejiņu rokās kaimiņienei, kamēr pati atspiedu lifta durvis un tās izrāvu laukā. Protams, biju piezvanījusi meistariem, kuri paziņoja, ka ieradīsies kaut kad... tā nu uzstiepu ratus ar visu bērnu uz augšējo stāvu, bet pēc pāris stundām, kad bija jādodas uz dārziņu pakaļ brālim, lifts vēl nebija saremontēts.

Un šodien atkārtojās gluži tā pati situācija. Stūmu liftā ratus, kad lifta durvis atkal aizcirtās un mēs palikām iespiestas. Tajā brīdī, saprotot, ka situācija atkārtojas, acīs bija asaras. Bet tad saņēmos, jo sevi sapurināju ar domu, ka tas jau tīrais sīkums, pasaulē ir tik daudz slimību un citu bēdu, ko nu es gaužos par tādu nieku.

Zvanīju atkal meistariem, kuri īpaši laimīgi, dzirdot, ka man palīdzību vajag pēc iespējas ātrāk, nebija. Savukārt kāds kungs no kaimiņu dzīvokļa teica, ka durvis atgrūst vaļā nedrīkstu... Protams, protams, kas tad viņam. Opis aizgāja tālāk savās gaitās, kamēr es ar Fejiņu uz rokām paliku stāvam pie liftā iespiestajiem ratiem. Ne uz priekšu, ne atpakaļ. Protams, ka meistari neieradās ne pēc desmit, ne divdesmit minūtēm, toties mājup nāca kāds jauns puisis, kurš pieteicās palīgos. Kad teicu, ka liftu nedrīkst plēst, šis vien noteica, ka durvīs taču ir tikai atsperes, viņš to zinot, un ar vieglu rokas kustību durvis atspieda vaļā. Tiesa, lifts tā arī palika pusvirus, tāpēc patīkamais cilvēks paņēma padusē ratus un tos uznesa augšā.

Ir pasaulē labi cilvēki, ir! Uh, tagad ar bažām gaidu nākamo braucienu ar liftu, jo mūsu nama lifts ir vecs, ar kaprīzēm, bet apsaimniekotājs to atjaunot vai mainīt negrasās. Izmaksas taču.

Esmu novērojusi, ka daudzas mammas, kuras dzīvo kādā no augstākiem stāviem namos bez lifta, tos atstāj auto. Līdz šim tā neesmu darījusi, bet varbūt ir laiks šādu domu apsvērt?

Vai arī jums kādreiz gadījies ar ratiem iesprūst liftā?