25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 9
Sveikas dāmas,
šodien kārtējo reizi aizdomājos par "brīnumrecepti", lai ikdienas ritenī nezaudētu savaldīšanos un neuzsprāgtu nervi un nenotiktu liela dusmu eksplozija attiecībās ar bērnu un mīļoto cilvēku.
Dēls nupat nupat sasniegs 2 gadu slieksni (liels puisis), bet jau ilgāku laiku liekas, ka viņa ikdienas pienākums ir pārbaudīt manu nervu izturību. No mazā jaukā kunkulīša nāk ārā tādi niķi un stiķi, ka brīžam tiešām aiz bezizejas gribas raudāt. Varbūt situāciju vēl pastiprina fakts, ka esmu otrā bērniņa gaidībās un emocijas manī burtiski kūsā un dzirkstī..
Laikam vislabāk situāciju raksturotu kādi piemēri...laukā pavisam nesen bija skaistā ziema - dosimies ar Kārli laukā! Jāģērbjās - negrib, bļauj, laužas ārā no rokām. Beidzot, kad pēc īstas cīņas ir apģērbts, jaunais cilvēks paziņo, ka ar kājām neies un vajag "opā", nonesu pa trepēm, bet dēls izdomājis, ka visu ceļu līdz parkam nesīšu - nekā nebija! Ielieku ratos - bļauj pa visu rajonu līdz parkam. Parkā - ideāls bērns. Nākam mājās smuki ar kājām (katrs savām un stumjam ratus), dēls ierauga veikalu (pārtikas), protams, ar savu uzvedību rāda,ka grib tur ieiet. It kā jau pienu un maizi vajadzēja - ieiesim ar' - un tad sākās, Kārlis skrien pa veikalu, grābj visus, es skrienu pakaļ, man slapja mugura, neļauju likt groziņā visu pērc kārtas - Kārlis gar zemi veikalā un bļauj - nu labi, vienu reizi es saprastu - bet tā ir katru reizi veikalā - nevar tak izdzīvot tā, ka ar bērnu ne reizi kopā neieiet veikalā. Tajā brīdī, kad vārtās pa grīdu, mani nervi, protams, jau ir uzvārījušies līdz 280 grādiem un tā vien prasās uzšaut pa dupsi (bet galvā skan doma - Karīna - Tu biji uz ģimenes centra "Līna" lekciju par savaldīšanos šādos brīžos, nu nevar šaut pa dupsi). Beidzot esam tikuši no veikala ārā, aizgājuši līdz mājām, Kārlis paziņo, ka pēc 2 h garās pastaigas viņš vēl grib laukā un mājās neies - man jau gribas ēst, mugura sāp un esmu nogurusi. Uznesu dēlu augšā un atkal ir koncerts ar puņķiem un asarām vidēji 20 min ilgs (lai gan parasti liekas, ka ilgst mūžību). Protams, es esmu klāt, nebļauju, nerāju viņu, bet 90% gadījumu tas notiek katru dienu un situācija atkārtojas vairākas reizes dienā, līdz ar to ir brīži, kad aiztaisu viņa istabā durvis un atstāju vienu, lai izdusmojas (kas esot nereāli slikti) un tad pusi vakaru mokos sirdsapziņas pārmetumos, ka man netur nervi brīžos, kad Kārlis "koncertē".
Īsti nesaprotu, ko es daru nepareizi, ka esmu izsaukusi tādu reakciju viņā. It kā jau normāla ģimene ar normāliem paradumiem.
Ja neļaušu viņam vandīt skapīšus, tad sejā burtiski redzams spīts un turpinās vandīt. Ja teikšu "ejam laukā", negribēs iet laukā. Ja laukā teikšu - ejam iekšā, negribēs nākt iekšā. Gudri cilvēki mani mierina, ka vecumposmā no 2- 3 gadi tas ir vairāk kā normāli, jo bērns pārbauda savas robežas..ko var un ko nē..un es zinu,ka nevar viņam atļaut visu vai veikalā pirkt visu tikai tāpēc, ka rīko scēnas veikalā..
..bet es gribētu dzirdēt, varbūt citām mammām ir kāda laba recepte kā Jūs relaksējat savus nervus un noskaņojat sevi uz mierīgas nots? Jo mums noteikti visām uznāk dienas, kad ir milzonīgs spēka izsīkums skriet pakaļ un klausīties raudošos koncertus (un citreiz pat var sejā nolasīt, ka tas ir tāds mākslīgi radīts raudājums, lai patrobelētu mammu)...varbūt šeit ir kāds labs ieteikums? Jo pieķeru sevi pie arvien mazāk pacietības...
Ārprāts, es šo rakstu biju palaidusi garām. Tieši laikā, kad man aktuāls ir temats par to, ka gribas sarāt/sabļaut uz dēlu par to, ka neklausa un uzvāra manus nervus.
Paldies par pieredzi. Noteikti liek aizdomāties. 😀
Cik liels un mīļš paldies par labajiem padomiem no Jums! Man tie tiešām daudz nozīmē. 😉
Paldies.
Jā, to esmu pamanījusi, ka tad, kad viņš istabā spēlējas un es vienkārši sēžu ar viņu blakus (pat nespēlējos), bet vienkārši esmu blakus, viss ir mierīgi. Tiklīdz izdomāju paņemt žurnālu rokās - hops uzreiz pamana 😀
Paldies par tik jauku un tiešām noderīgu padomu! Tas palīdz, kad uzklausa citu mammas pieredzi un padomu 😀
Tā bērniņi dara šajā vecumā. Tam vienkārši ir jāiziet cauri. Visticamāk visu pareizi dari.
Pirmkārt, mieru, tikai mieru (Karlsons)😀 Otrkart, tas pāriet Tā ir patiesi labā ziņa, ka bērnam šis periods, kad grib pārbaudīt vecāku pacietību, tik ilgi nemaz neilgst. Nu vismaz manējiem😀 Ko uzreiz varu teikt, uz veikaliem, ja bērns kr;it gar zemi un taisa histērijas, patiešām ir jāizvairās iet. Un to var izdarīt, ja ir vīrs, kas palīdz atnest nepieciešamo. Nevajag kaitināt mazo cilvēku ar neatļautām lietām, izsaucot viņā šādas dusmu lēkmes, kas attiecīgi dusmas un nesavaldību raisa Tevī pašā. Ja nu gadās būt veikalā, kur mazais nokrīt garšļaukus, jāņem bērns vienkārši padusē, pametot iepirkumus, un jāiet laukā, pirms tam gan bērnam paskaidrojot, ka tas tiks darīts. Nākamreiz, ja kas tāds gadās, jāatgādina, ka nenopirkām to un to, un tev garšīgo suliņu, jo nācās iziet. Tas līdz (vairumā gadījumu😀) Bet es tomēr ieteiktu atturēties no veikalu apmeklējuma līdz mazliet saprātīgākam vecumam. Kaut pusgadiņu. Arī manai mazākajai ļoti nepatika ģērbties, kad man tā gribējās. Ja bija iespēja atlikt iešanu, vienkārši atliku to, sākot darīt ko citu. Līdzīgi kā ar iznešanu no veikala. Nākamreiz, kad atkārtojās kas līdzīgs, atgādināju, ka toreiz, redz, neaizgājām uz kino, rotaļu laukumu vai kur, tāpēc, ka neprati uzvesties. Un jautājot, vai arī šoreiz tā grib. Parasti līdzēja, bet, ja ne, palikām, kur esam Otrs variants ir daudz nepedagoģiskāks-tēlot, ka tu ģērbies un ej, lai mazais paliek. Parasti uzreiz fiksi sāk pucēties😃 Par nešanu opā. Ja varu, nesu, kaut ir grūti. Tavā gadījumā jārunā, jāstāsta, ka mammai smagi, ka puncī ir mazulītis, ka viņam spiedīs (es tā darītu). Ja nelīdz, iekšā ratos, kā jau tu to izdarīji. Nu nav jau variantu, jo ir kaut kāds vecums, kad mazie patiešām neieklausās, nedzird. Es mācos būt lēnāka ar savu mazāko. Viņa man šajā ziņā ir ļoti liela skolotāja😃 Ja viņa negrib iet iekšā, uz priekšu utt., skaitu sevī līdz 10-20-30😃 un stāvu un gaidu. Ļoti reti jau ir tā, ka tiešām nevar uzgaidīt tam mazajam pasaules iepazinējam. Ja negrib iet uz priekšu, lai stāv, pagaidīšu. Un tad tas parasti ilgu laiku neaizņem, viņai pašai taču apniks. Skapīšu vandīšana-varbūt var piedāvāt pavandīt tos kopā, piemēram, izberot uz grīdas kaut kādas lādes saturu, ko jau sen vajadzēja sakārtot, un tad abiem kopā kārtot. Novērsīsi uzmanību no neīstā skapīša, kopā it kā ""spēlēsies" un abiem mierīgs prāts. Visu caur rotaļu jāmēģina. Bet ticu, ka grūti. Jo citi bērni ri ļoooti pacietību prasoši😀 Ko es daru, kad nervi sāk iespringt? Iedzeru vīnu😀 Bet Tev tas šoreiz nebūs padoms. Palīdz svaigs gaiss, sarunas ar draudzeni, kurai pašai tāds bērns, palīdz doma, ka tas pāriet😀 Un vēl,""Īsti nesaprotu, ko es daru nepareizi, ka esmu izsaukusi tādu reakciju viņā.". Šitās mulķības gan izbeidz😀 Normāls bērns ar normālu attīstību normālai mammai. Vienkārši apsēdies, ieelpo dziļi un ļauj bērnam augt.
Izdomā un iemācies kā pārslēgt mazā uzmanību no tā uz ko ieciklējies (piem. skapīšiem) uz kaut ko citu, kas mazajam šķiet interesants.
Iepirkšanās veikalā - mūsmājās labi strādāja sistēma - vari paņemt vienu lietu, kas tev ļoti gribas.
Par zemē krišanu - ja bērns krīt gar zemi un bļauj, ja tas neapdraud bērna drošību (piem. nokrīt šodejas vidū), tad var ļaut izkašķēties. Tas var palīdzēt un šitās izrīcības pārtraukt uz visiem laikiem, vai arī nepalīdzēt (mans mazākais šo izpildīja pārsvarā mājās, max laiks 30 minūtes - mani nervi uzvārījušies, nebija slinkums man staigāt līdzi no vienas telpas uz otru - nokrīt un brēc, es eju uz citu telpu, šis pakaļ klusējot, tur nokrīt man pie kājām un brēc.....).
Tik jauks un reāls stāsts.
Man prieks, ka mana nupat divgadniece šādus koncertus netaisa bieži, bet mēdz būt. Mums viņa ir ļoti prātīga, es ar viņu ļoti daudz runāju un niķus mēģinu "aplaust" jau pašā saknē, liekot viņai priekšā ko citu, piemēram, ieejam veikalā, vinai ir savs rituāls - galvenais, ko vajag, ir suliņa un bulciņa - gaļas, vai speķa pīrādziņš, šo tradīciju viņai ir iedibinājis tētis un pie tā mēģinām pieturēties, to nelaužot, līdz ar to arī veikalā viņai acis nezib katra uz savu pusi, viņa mērķtiecīgi iet pēc savas suliņas, kuru pati arī izvēlas, ja bļauj, tad es viņu novirzu ar sarunu:"Kuru šodien vēlēsies - ar mankijiem, odziņām, princesēm, lupatiņiem...?" Šādi viņa aizmirst, par ko tracis ir sācies un aizdomājas, ko viņai jautā un, ko viņa vēlētos 😀 Mājās, kad nāk niķi, piemēram, gribas ļoti gulēt, es jautāju:"Meklēsim pidžamu? Kuru Tu vēlētos vilkt - ar sirsniņām, ar pelītēm? Kuru Tu gribi?" Tad, ja sākas baigais niķis - mums ir bieds - "zobi", pieļauju, ka baidīt bērnu nevajadzētu, bet mēs viņu nebaidām ar veci, ar sliktu tanti, dakteru, vai policistu, mums mājās ir no ASV atsūtīta mini krokodila galva - ar reāliem zobiem, tā mums stāv uz palodzes ejot uz otro stāvu, šādi arī mazā vairs viena pati neāapj augšā, bet palūdz kādam, lai viņu pavada, šādi arī izbēgam no lieka kreņķa nokrist pa trepēm. Ja niķis ir kārtīgs, zobi nāk talkā un tad, ja piesola, ka zobi visu redz un skatās, mums ir ok. Nevajag pat nest klāt, viņa redz, ka zobi skatās. Bet pieļauju, ka šādi mani noliks speciālisti par bērnu audzināšanu, bet mums tas reāli strādā. Arī, ja jūtu, ka mantas ir pa gaisu un mētā tās spītējot, tad tiklīdz man viņa, ko palūdz, piemēram:"Gribu sulu un raud tā kā traks," Es atbildu:"Labi, kāds vārdiņš jāsaka?" "Lūdzu, gribu suliņu", "Sarunāts, meklēsim suliņu tad, kad mantas būsi salikusi kastē un tad pavisam drīz arī suliņa atradīsies." Mums šis strādā. Ja redzu, ka viņa aiz garlaicības izstrādā niķus, pajautāju, vai viņa nevēlas paspēlēties ar kaķīti, pameklējot kaķa mantiņu, sameklējot Dūdu, skrienot ar Dūdu, slepjoties no Dūdas. Šadi mēs cenšamies novirzīt niķus, bet ir tā, ka kādreiz tiešām nervi netur, bet tas man ir vairāk ar lielāko meitu, ar vidējo bērnu. Es arī esmu mazajai jautājusi:"Gribi pa dupsi, vai kaktā stāvēsim?" Lai arī reāli nekad viņa nav kaktā stāvējusi, viņa saka - nē. Ar viņu ir iespējams šādi sarunāt, apmānot niķus ar novirzītām domām. Mums, iespējams, tas viss ir savādāk arī tādēļ, ka, ja mājā kļūst par šauru, visi trīs iet ārā dārzā spēlēties, arī sniegā, lielie mazo ņem līdzi un mazajai pat gribas būt kopā ar lielajiem. Šādi arī mums izdodas "nolaist tvaiku", jo bērni ārā un mājās kaut uz pus stundu ir miers un klusums.
Lai skaists gaidību laiks! 😀