Kā man nācās mainīt dzīvi par 180 grādiem

Kā man nācās mainīt dzīvi par 180 grādiem

22. Nov 10:04 Evita Romanova Evita Romanova

Sveiki. Esmu Evita. Tolaik 2013. gadā dzīvoju ar vīru Anglijā un mums bija stabili gadi darbs-mājas-veikals. Likās, ko vēl vairāk var vēlēties. Bet tad uz 8. martu uz mūsu Kāzu gadadienu viņš bija gatavs bērniņam - tā bija mana vislielākā dāvana par ko sirds priekā gavilēja. 

Protams tika lasīti daudz forumi gāju uz ārsta vizītēm. Protams neizpalika, ka mana nepietiekamā svara dēļ bija nepieciešams doties uz biežākām pārbaudēm. Bet sūtītās vēstules līdz manīm nenonāca, bet ar ārstes palīdzību-uz 25.novembri man bija jādodas uz 3. usg, kur uzrādīja, ka Mazajam vajadzētu būt ap 2,138kg. Juhū.. Priekus tikai nomāca gadījums ar sabrukušo Maximu un zvans no māsas, ka meklējam un vācam naudu omei operācijai, citādi amputācijas draudi.

 

Devos uz mājām, sagaidīju vīru ar vakariņām. Man protams apelsīni  - tas bija mans mīlākais našķis tobrīd. 26. novembrī vakarā sākās dīvainas velkošas sāpes - vīrs jau gulēja,jo 5 viņam jādodas uz darbu, 3 naktī gan neizturēju un modinot vīru saucu ātros. 

27.11 6:16 ar ķeizaru akūti 32 nedēļās piedzima mans dēliņš 1,805 kg smags.  Man pamostoties tika ienesta bildīte, vīrs jau Mazo bija redzējis, mani apkopa un devāmies jau ceļā kopā pie dēliņa. Manas pirmās domas bija-ārprāts,cik pavisam mazītiņi bērniņi šeit-Mans Trevis bija pats lielākais šinī palātā. 

Mums apskaidroja, ka plaušiņas nebūt nebija gatavas un ārā mēs netiksim līdz Trevja plānotajam dzimšanas datumam, kas ir 18. janvāris. Tās sajūtas - te Tu ar punci, te vārdos neizsakāmas sāpes-ārstu noraidījums palīdzēt, atlikšana, un pateicoties vienai medmāsai, kas dakterei ko noteica, mani ātri aizveda uz operāciju zāli. 

Un te nu es esmu, stāvus augstāk, kur vietējām iedzīvotājām bērni blakus-nāk pēc pāris stundām kolēģi ,draugi sveikt, notiek fotosesijas- un Tu sēdi aiz aizkara un noklausies,jo bērns nav Tev blakus,solīt solīja vest pie bērna,bet neviens nenāk - tā nu līmējoties pie sienām, sāku mērot ceļu pie dēliņa, sāpes lielas, nodaļā paģību,man atsūtīja pakaļ personālu,lai vestu prom. Bet es tik un tā nācu un sāku rūpēties par manu sirsniņu. Uz ko personāls skatījās ar atzinību,jo bija bērniņi, pie kuriem vecāki reizi nedēļā tikai atbrauca. tad man arī nācās izrakstīties no slimnīcas-un es katru dienu no rīta braucu uz slimnīcu pie dēliņa un ar pēdējo autobusu braucu mājās, katras 3h naktī atslaucot vērtīgo pienu.

Trevis diezgan ātri atlaba, jo es biju blakus,arī tētis bieži bija klāt un mācījās aprūpēt.

Tiekot mājās ar dēlu bija bailīgi, kā es bez aparātiem, bet  ja nu trūkst elpa, viņš tik Maziņš. Ārstu vizītes mums reizi 3 mēnešos-kur mani  aprakstīja par stipri stresainu māti, kas pārāk daudz domā - kā rezultātā nekas īpaši netika pārbaudīts un tikai pēc pusotra gada, kad atgriezāmies Latvijā konstatēja daudz veselības problēmu. 

Cirkšņa trūce, kur ārsts vienā slimnīcā neveiksmīgi centās iestumt atpakaļ, kā rezultātā pusnaktī mūs pārved uz Lesteres universitātes slimnīcu un no rīta operē.

Un tie pārdzīvojumi, tās bailes, un ārsti netic, arī neliela valodas barjera pastāvēja - tas viss noveda, ka atgriezāmies atpakaļ Latvijā un uzsākām Maratonu pa ārstiem- iesākām maksas vizītes, kur tālāk jau aizgāja BKUS ārstu vizītēs, un sākām bērniņu ārstēt. Diagnoze pēc diagnozes, ziedes tādas un šādas, tabletes tādas un šādas. Hopā - alerģijas, nepanesības- stingra diēta. 

Tā dzīve tika strikti pakārtota bērnam. Protams es palaidu bērnudārzā - priecēja, ka ēdināšanas serviss nāca pretī - un sūtīja man personīgi ēdienkartes, ko pēc vēlēšanās varēju lūgt mainīt. es uzsāku strādāt, bet vīrs vēl vairāk kā pusgadu nē, jo šim visam papildus nāca bērnudārznieku biežās slimošanas.

Un atkal operācija viena pēc otras-kas šķiet -sīkums, daudziem tā notiek, bet kāpēc manam bērnam visas šīs operācijas jāveic?

Gāja gadi, līdz dēls sāka iet skolā- tad reāli viss gandrīz ticis izskausts, veselības problēmas nu jau tikai sezonālas, ar alerģijām cenšamies sadzīvot. Bet es biju palikusi dziļi pakārtota dēlam un vīram, lai mājās viss labi. 

Tā mana dzīve bija sagriezusies stipri pretēji- un es biju pakārtota savai laimītei, lai būtu vesels un dzīvespriecīgs bērniņš