Jūrmala-Rīga ar velosipēdiem

Tā kā šonedēļ vēl joprojām ir skolēnu brīvlaiks, bez lapu vākšanas un gatavošanos trakajai Helovīnu naktij vajadzēja arī  kaut kur aizdoties. Mūsu izvēle krita uz Jūrmalas pilsētu.

Nolēmām Jūrmalu šoreiz apskatīt ar velosipēdu. Ceļojumā devās 9 gadnieks un mazā divgadniece, kas sēdēja man aizmugurē velosēdeklītī. (Tīnim atkalsavas darīšanas:() Protams, abiem bērniem galvās veloķiveres, zem kurām arī cepures, silti cimdiņi, un mazajai vēl papildu drošībai līdzi somā ieliku arī sedziņu, kas lieti noderēja, kad atpakaļceļā princese aizmiga (uzklāju uz kājiņām un augšdaļu nostiprināju zem velosēdeklīša drošības jostām).

Ceļojumu iesākām Torņakalna dzelzceļa stacijā, līdz kurai mums bija jānobrauc 3 km. Pa dienas vidu, kad darba ļaudis jau savās vietās, dzelzceļa biļetēm ir 25% atlaide, bet tā kā mums bija 2 velosipēdi, pie biļešu cenas vēl klāt tika pieskaitīta bagāžas maksa (0,70 eiro). Viss jau tiktāl skaisti, bet kā tajā vilcienā iekāpt? Ja būtu viena, uzceltu savu velo, bet tā kā man vēl uz rokām mazā, un arī dēls nebija spējīgs savu riteni uzcelt pa pakāpieniem, nācās lūgt palīdzību. Parasti jau smuki rakstīts, ka, ja kāpsiet pirmajā vagonā, jums palīdzēs mašīnisti, bet šoreiz tik labi vis nebija. Jau esot ceļā uz Majoriem, visu laiku nepameta sajūta, kā mēs ārā tiksim, jo pirmajā vagonā pārsvarā sēdēja vecāka gadagājuma cilvēki+mūsu pirmais glābējs jau bija izkāpis ātrāk.Bet nez no kurienes uzradās vīrietis, kuram piegāju palūgt palīdzību, un viņš arī neatteica.

Majoros izkāpuši, devāmies uz TIC centru, lai paņemtu velomaršrutu lapiņas. Mēs sakombinējām divus maršrutus,  kur viens pa dažādiem apskates objektiem ved no Majoriem uz Dubultiem, bet otrs-ir posmā Majori-Rīga. Abus jau iepriekš biju izpētījusi http://www.tourism.jurmala.lv/page/379. Jau izkāpjot Majoru stacijā, nolēmām, ka atpakaļ ar vilienu nebrauksim, jo galīgi nepatika tā bezpalīdzības un nevarēšanas sajūta.

Tā nu mūsu riņķošana pa Jūrmalu varēja sākties. Ļoti sen nebiju tur bijusi rudenī. Jāsaka,-ļoti skaisti. Kaut arī šobrīd vēl tūristu padaudz, ir baudāms klusums, priežu smarža, čaukstošas lapas zem riteņiem, jūras šalkoņa un putni. Super!

Izbraukājāmies pa pilsētu, safotogrāfējāmies pie skulptūrām, atradām arī savu ielu, un tad devāmies uz apsolīto Dzintaru mežaparku.

Nebijām tur iepriekš bijuši. Plašs rotaļu laukums dažādiem vecumiem, skeitparks, kafejnīca (kas gan bija aizvērta), skatu tornis (to kaut kā neatradām)-kolosāli aizvadīta pusotra stunda.  Un tas viss-priežu mežā.

Tad jau palēnām sākām doties uz Lielupi. Jūrmalā ir ļoti labs veloceliņš visas pilsētas garumā. Pazaudēties noteikti nevar. Es gan vienu brīdi braucu pa paralēlajām ielām, nevis tām, kas velomaršruta kartē norādītas, jo tās bija klusākas, bet arī tām nebija nekādas vainas.Kaut kā šķiet, ka bija zemākas apmales kā Rīgā:)

Lielupē nolēmām,ka jāuzņem spēki, tāpēc mūsu ceļš veda uz Hesburger. 2 bērnu komplekti, divi pilni vēderiņi, divu cilvēciņu smaidi,-un garais ceļš mājup varēja sākties.

Arī te nekur nomaldīties nevar, jo veloceliņš skaidri iezīmēts vai nu sarkanā krāsā vai parādīts ar ceļa zīmēm. Tas ved cauri Priedainei. Principā tas visā garumā iet turpat, kur vilciena sliedes. Paralēli sliedēm cauri mežam. Tā kā kļavu lapas jau nobirušas,  šobrīd visskaistākie ir tieši bērzi.  Un kas visvairāk pārsteidza dēlu, bija tik spēcīgā priežu smarža! Tiešām kolosāli! Pa ceļam redzējām arī daudz putnu, dzeņus ieskaitot.

Bija piemirsies nopirkt ūdeni, tāpēc bija jāiztiek ar mazās māsas krūzīti:) Spēkam uzkodām līdzi paņemtos ābolus. Mazā sākotnēji aizmugurē dziedāja, runāja savā nodabā, bet tad viņai uznāca miedziņš, tāpēc sasedzu ar sedziņu.

Ceļš it kā nav grūts, tikai vienā vietā ir tāds kā kalns, kurā jāuzbrauc, bet jebkurā gadījumā, domāju, tādiem, kas ikdienā nebrauc ar velosipēdu, diez vai izdotos to nobraukt vienā rāvienā. Mēs paši ik pa laikam piestājām, lai paskatītos GPS, cik tad vēl km jānominas. Vienu reizi uznāca doma, ka jākāpj vilcienā (pirms Babītes), bet saņēmāmies, un, kad uz sava celiņa ieraudzījām zīmi Rīga, prieks bija neizmērojams-tāda sajūta, ka esi jau mājās:) Īstenībā vēl bija tikpat jānobrauc.

Kopā todien nobraucām 32 km. Kad izcēlu mazo princesi no velosēdeklīša, viņa nevarēja nostāvēt kājiņās-laikam bija notirpušas no ilgās sēdēšanas. Sanāca, ka no sēdeklīša viņa netika laukā nepilnas2 h, ko pavadījām ceļā no Lielupes Hesburgera līdz mājām Ziepniekkalnā. Iespējams arī, k asēdeklītis jāmeklē cits-ērtāks.

Maršrutā uzrādīts, ka 80 minūtēs var nobraukt noMajoriem līdz Brīvības piemineklim Rīgā. Mums tik ātri nesanāca, bet, manuprāt, braucām diezgan raiti, ja ņem vērā, ka starp braucējiem bija 2 mazi bērni.

Protams, ka nogurums vakarā bija paliels, bet noteikti tā vērts! Ja esat velosipēdisti, no sirds iesaku izbraukt kādu maršrutu ar bērniem-tik skaista daba, klusums, krāsas, smaržas, ko vasarā nevar izbaudīt! Ja arī nebraucat ar velo, dodieties dabā kaut kājām, kamēr vēl nav sākušās lietavas-redzēsiet, kā sajutīsiet sevi elpojam! Un bērni arī vakarā būs ātrāk noliekami čučēt.