Jaunie vecāki. Brīvsolis.

Labvakar, šajā piektdienā!

Pavisam nesen ar vīru (kā nekā viņš ir arī mans biznesa partneris) devāmies darba braucienā uz Parīzi uz 2 dienām. Kārlis (1,2 gadus vecs, liels puisis vairs ar mammas pienu nenašķējas) tikmēr palika Rīgā ar vecmāmiņu (1 nakts bez mammas gan tikai viņam sanāca, jo otrajā dienā vēlu vakarā bijām jau Latvijā).

Tātad: pirms brauciena, protams, biju satraukusies par visu - kā būs, kā Kārlim, vai varēs aizmigt utt. Bet iekšēji ļoti vēlējos to 1 dienu pabaudīt kopā tikai ar vīru..sen tā nav bijis..Ielidojām Parīzē agri no rīta, viesnīcā no plkst. 14.00 varējām tikt, līdz ar to līdz 14.00 plānojām sēdēt kādā mazā franču restorānā ēst lēnām, mierā un runāt un runāt...

Abi ar vīru ielidojam Parīzē plkst. 9.20. Vīrs uzreiz paziņo, ka nekāda braukšana ar taksi nebūs, jo esot dārgi un taupīsim naudu. (Nu labi, ja nē, tad nē-vēl optimisma pilna). No lidostas sameklējam vietu, kur varēsim nopirkt vilciena biļetes. Izrādās pēc biļetēm jāstāv 10 min garām rindā (nu nekas!varam pastāvēt). Tad sekoja vesela epopeja, lai no biļešu automāta biļeti nopirktu (vīrs bāž karti visos aparāta iespējamos caurumus, bet kā nekas nesanāk, tā nesanāk). Beigās viena dāma paziņo, ka tas bankas karti nepieņem. Nu labi - ejam pie cita un nopērkam biļetes no tā. Tad steidzamies uz vilcienu. Visi vagoni tukši - visi kāpj tikai vienā vagonā, kas ir vistuvāk pie kāpnēm. Es, protams, paziņoju, ka neiešu jau kā siļķe mucā spiesties vienā vagonā, ja visi citi vagoni stāv tukši. Vīrs neiebilst. Iekāpjam vagonā, kur esam tikai divi. Vilciens sāk kursēt, braucam, viena pietura, otra pietura. Pēkšņi man sākas paranoja, ka, ja nu tomēr bija jākāpj tajā vagonā, kur visi, jo varbūt tas ies vienīgais līdz Parīzes centram un pārējie vagoni atdalīsies (t.sk. tas, kurā sēžam mēs) un aizvedīs mūs līdz Parīzes pievārtei. Vīrs nomierina, paskatās pēc pieturām, ka viss kārtībā.Pēc brīža, vīrs izdomā, ka tomēr mēs kāpsim vienu pieturu ātrāk ārā. (man, protams, rodas jautājums, kāpēc?! bet tas paliek neatbildēts). Izkāpjam vienu pieturu ātrāk, saprotam, ka no pieturas pat īsti nemākam tikt ārā. Vīrs paziņo, ka tomēr ņemsim citu metro līniju un brauksim "pa taisno" uz viesnīcu. Dodamies uz metro, gandrīz jau esam iekāpuši vagonā, kad vīrs secina, ka metro biļete ir pazaudējis. Es paziņoju, ta nu problēma - iesim ar kājām uz viesnīcu (nemaz jau tik liela tā Parīze nav) (tāds naivums manā vecumā!!!).

Izejam uz ielas. Secinam, ka nav ne mazākās nojausmas uz kuru pusi jāiet. Vīrs paziņo, ka Parīzes kartes viņam nav. Skatos pulkstenī - jau 11.10. (nekas, žiperīgi līdz viesnīcai un tad aidā - baudīsim Parīzi).  Pa ieliņām cauri redzu Sēnu, saku, ka noteikti jāiet gar tās malu. Vīrs beidzot ieslēdz google maps (paldies, ka tāda lieta izdomāta). Noskaidrojam uz kuru pusi jāiet, ejam. Ejam 15 min, vīrs paziņo, ka tomēr uz otru pusi bija jāiet. Sākam iet uz otru pusi. Paejam 5 min, vīrs paziņo "Ai nē, jāiet atpakaļ". (es jau jūtu kā manī sāk viss vārīties). Turpinam iet. Cienītais vīrs paziņo, ka grib apskatīt the Notre-Dame (es paspēju paziņot, ka šī ir mana 4 x Parīzē un es netaisos tēlot tūristu). Beigās tomēr Ansis mani pielauž un aizejam.

Esam pie Notre-Dame un vīrs paziņo "Pff, te jau nekā nav". (lieki teikt, ka šajā brīdī knapi turos, lai nesāktu bļaut, jo, lai Notre-Dame apskatītu metām līkumu, man ir karsts (esmu saģērbusies par biezu priekš Parīzes +8 grādiem) un sāk mākt negants izsalkums).

Turpinām iet. Ejam. Ejam. Ejam. Ejam. Ejam. Kamēr ejam, visu laiku domāju, ko diez dara Kārlis, vai viņam bija garšīga brokastu putra, vai vannā spēlējās ar savām pīlītēm (paralēli iešanai čekoju savu telefonu, jo mana mamma sūta Kārļa bildes). Turpinām iet.

Vīrs paziņo, ka esam uz ielas, kur būs viesnīca (beigās izrādījās, ka pašās ielas beigās). Ejam ejam. Es jau sāku pukstēt un visādi citādi paust savu neapmierinātibu. Vīrs pamana manu īgnumu sāk vest sarunas (kuras tracina vēl vairāk). Apmēram šādas:

V: Re, kāds te veikaliņš!

Es: (klusums).

V: Kāda diez būs viesnīca?

Es: (klusums).

V: Varbūt nopērkam man pulksteni jaunu?

Es: (klusums)

V: Ko tu ēdīsi vakariņās?

Es: (veltu visādus epitetus vīram par to, ka mēs jau sēdētu un baudītu kūciņas, macaroons un vīnu,ja būtu to nolāpīto(atvainojos par izteicienu) taksi paņēmuši).

Pēdējās minūtes ejam klusējot. Es jūtos kā svētceļnieks. Man ir karsts. No gaisa nāk sīks lietus (visi ieveidotie mati - vējā).

Beidzot viesnīca. Mans prieks, mana laime. Plkst. 13.30. Puisis reģistratūrā nelaiž tomēr iekšā. Saka, ka tikai no 14.00. Labi, iesim ēst. Puisis iesaka labu restorāniņu ar franču ēdieniem 5 soļus no viesnīcas.

Restorānā viss jauki. Ēdienkartes tikai franciski. Apkalpotāji kaut ko runā angliski, pielietojam zīmju valodu un beigās kaut ko pasūtījuši esam. Bet ko īsti nezinām, es tikai zinu, ka savu Coca-Colu es tiešām dabūšu-tas jau internacionāls vārds. Beigās ēdam frī kartupeļus (dievīgi) ar lielopa steiku. Izlemjam ņemt arī desertu: es creme-brule, vīrs vēl vienu porciju ar frī kartupeļiem&lielo alus kausu. (brīdinu vīru, ka pēc tik daudz frī  kartupeļiem viņam var streikot vēders uz ko vīrs atbild, lai es beidzot satraukoties - esam taču brīvdienās). Izsalkums bija milzīgs, līdz ar to no plānotās lēnās un baudpilnās maltītes nekas nesanāca, jo maltīti noslēdzām pēc 20 min. (jūtu, ka esmu nedaudz pikta uz sevi, ka nemāku kā francūžu pāris pie blakus galdiņa, kas vienu salātu porciju ēda 20 min, kamēr mēs notiesājām visu pasūtīto).

Atgriežamies viesnīcā. Es izdomāju ieiet dušā. Iznāku no dušas skatos - vīrs gultā saldi aizmidzis (te tev nu bija divvientulība). Sāku krāmēt koferi ārā. Vīrs pamostas. Paziņo, ka viņam ir slikta dūša. (es, protams, tajā mirklī nikna kā pūķis, " es taču teicu" un te tev nu bija romantika&Parīze). Vīrs iet mēdīties ar WC podu. Kad pēc 40 min vīra stāvoklis normalizējas, es jau sāku ģērbties, lai dotos uz vakariņām. Izdomāju, ka vīram jāpademonstrē modes, kad ieeju istabiņā vīrs ar atvērtu muti skatās TV un man vispār nepievērš uzmanību (raidījums par gulbjiem). Pēc 5tās reizes, kad prasu uzmanību, sāku pukstēt, ka mēs nebraucām uz Parīzi skatīties TV, bet baudīt viens otra kompāniju. Divatā. Vīrs ar manāmu neapmierinātību ceļas, nedaudz papukst, ka nevar skatīties savu raidījumu (par gulbjiem!!!), saģērbjamies un dodamies vakariņās.

Vakariņas perfektā franču restorānā. Ar trīs ēdieniem. Vīnu. Daudz vīna. Ļoti garda vīna. Perfekti. Ar vīru runājām, smejamies - tiešām baudām. Runājām par to, kā rīt dosimies uz izstādi un pasmejamies par rīta cēlienu, par to, ka nesanāca mierīgs rīts.

Dodamies uz viesnīcu. Viesnīcas gaitenī, stāvot pretī mūsu istabiņas durvīm, secinu, ka durvīm nav rokturis (labi, bijām iedzēruši vīnu, bet ne tik ļoti). Mans pārsteigums neviltots. Vīrs stāv gaiteņa galā un smejas gardu muti "es stāvot pie 2. stāva durvīm, bet mēs dzīvojot 4. stāvā" - (ak, nu kam negadās). Ieejam istabiņā, vīrs secina, ka nav telefons, satraukums viņa sejā nolasāms. Es vēl novīpsnāju, ka tas ir tāpēc, ka visu laiku ir kā pielipis pie sava telefona. Beigās tomēr skatos, ka telefons jauki stāv uz naktsskapīša. Laikam tomēr vīns ir pārāk labi garšojis. :)

Ieliekamies gultā, abi pasēžam katrs savā telefonā (facebook, gmail) netraucēti. Apnīk. Nolemjam iet gulēt. Kā nekā -agri jāceļas. Arlabunakti!

(no rīta sajutāmies kā divi "izcili romantiķi un divvientulības baudītāji" - bet vismaz izgulējušies bijām labi).

Viva la France! :)