Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Sveikas esošās un topošās mammas! Manai saulītei ir 3 mēneši, un es esmu gatava uzsākt ko jaunu, ko sen gribētu un lolotu, taču, galu galā, novietotu plauktiņā blakus citām apputējušām un ierūsējušām idejām ar piekārtām birkām – “nespēju”, “nav laika”, “nav naudas”, “bail”… Nē, man nav bail, un es rakstu blogu. :)
Tāpat kā man vairs nav bail saukt sevi par mammu, doties pastaigā ar ratiņiem pa savas pilsētas ielām, lepni paceltu galvu iesoļot ārsta kabinetā uz meitiņas ikmēneša apskati un zinoši diskutēt ar pārdevējām un pieredzējušām mammām par zīdaiņu apģērbu veikalā. Jā, runājot atklāti, bija tāds laiks, kad kautrējos no savas lomas. Kautrējos runāt par savām zināšanām, (tās, nu liekas, esmu sasmēlusies pārpārēm un daudz par daudz) kautrējos iebilst kādam, kurš nu noteikti zina, kā bērns pareizāk audzināms. Mani vajāja un nepameta tā bezpalīdzīgā sajūta, – ko tad es, es taču vēl esmu tik nepieredzējusi, tik daudz vēl nesaprotu…
No kurienes šīs sajūtas nāca? Grūtniecību plānojām, jaunajai lomai cītīgi gatavojos, - bērniņa gaidīšanas laiku pavadīju uzkasot visas derīgās informācijas druskas no visiem iespējamajiem avotiem, īpaši cītīgi izprašņājot partnera mammu, kura pēc profesijas ir vecmāte (ticiet man, es patiešām novērtēju to, kā man paveicies!) .Nemaz nezinu, kā viņa spēja izturēt manu nemitīgo jautājumu gūzmu, no kuriem vismaz puse bija pilnīgi neloģiski (piemēram, cik liela ir iespēja, ka es nokavēju savas dzemdības?). Jā, smējāmies mēs daudz.
Bet – ne visi bija tik saprotoši un atbalstoši, ne visi mani atbalstīja un pieņēma manu izvēli nestudēt, bet dibināt ģimeni. Tas tā, runājot par radiem un draugiem. Protams, tuva cilvēka kritiskais viedoklis sāp visvairāk, taču tas nekaitina tik ļoti, kā pilnīgi nepazīstamu cilvēku "lūrēšana" virsū, kritiskie, skeptiskie skatieni, nevietā izmestas frāzes par to, ka“ vai, kāda vēl pavisam jauna māmiņa, pati vēl meitene!” Tas nudien neliek justies pašpārliecinātai, ja tiek skandēts atkal un atkal…
Bet tad es paraudzījos savas meitiņas smaidošajā, gluži vai eņģeliskajā sejiņā, un redzēju, ka viņai esmu viss – pati labākā un zinošākā. Atcerējos, kā dzemdību nodaļā draugam teicu :” Paskaties, cik mēs visas māmiņas esam jaunas!”, gaidot rindā uz mazuļu apskati. Un ziniet, ko viņš teica? Tā tam ir jābūt… Es vēl arvien atceros šo jauno māmiņu smaidus, atceros apgaroto sejas izteiksmi tai jaunajai meitenei, kura šodien izbrauca ar ratiņiem no lielveikala. Un atceros savu sajūsmu, ieraugot 2 strīpiņas testā, pērkot drēbītes un izvēloties ratiņus. Tieši es grūtniecības 40. nedēļas laikā nokrāsoju meitiņai plānotās istabas sienas maigi oranžā krāsā, (tikai mieru, praktiski nekaitīga krāsa uz ūdens bāzes) iztēlojoties, kā vēlāk kopīgi tās apķēpāsim.
Jā, es dzemdēju 19 gadu vecumā, taču tā bija mana izvēle, kuru es nekad neesmu nožēlojusi! Es ESMU un būšu laba mamma! Es tieku ar visu galā tikpat labi, kā visas citas mammas, un mani piemeklē tās pašas nebūšanas.
Tāpēc - nenosodīsim jaunās mammas (jā, saku to arī pati sev, dzirdot par meitenēm, kuras dzemdē 14 gadu vecumā)! Pirmkārt, lielākā daļa šādu meiteņu ir pelnījušas cieņu jau par savu izvēli dzemdēt (būsim godīgi, reti kāda šādā vecumā izvēlas apzināti veidot ģimeni). Otrkārt, šīs māmiņas ir jāiedrošina. Viss ir labi! Mīlot bērniņu tu nevari būt slikta mamma! Ieklausies ārstos, speciālistos, uzticies instinktiem, un tev viss sanāks! Treškārt, nevajag uzbāzties ar neskaitāmiem padomiem, liekot meitenei justies nezinošai un neprasmīgai.
Kāds ir tavs viedoklis par gados jaunām mammām? Kā tu tiec galā ar mātes lomu, ja esi viena no mums - jaunajām un foršajām? :)
Nekad nenosodu ne jaunas, ne arī māmiņas ap un pēc 40.
Par sevi runājot, priecājos, ka man bērni nāca jau 8 gadu garumā pārbaudītās, stabilās attiecībās un pēc tam, kad izglītība bija pabeigta un labs darbs atrasts. Bet man reiz nācās uzklausīt skeptisku komentāru, ka kas tas par pāri vispār, kas gadiem dzīvo kopā bez bērna, un kā vispār sieviete labās, stabilās attiecībās var negribēt bērnu tik ilgi. Biju ļoti izbrīnīta par tādu domu gājienu. Tā ka visiem neizpatikt 😃
Nekādā gadījumā neuzskatu, ka vecākas mammas ir sliktākas par jaunajām vai otrādi. 😀 Tad, ja vairāk piedzīvots un iegūts, ir stabilitāte un vairāk tā tālāk nododamā. 😀
Paldies par komentāru! 😀 Nē, ar spēšanu vai nespēšanu problēmu nav, vedu meitiņu visur, kur vajag, arī ēst gatavot protu ļoti labi, un pirmā slimība vēl tikai priekšā. 😀
Sveika! Nosodīt jaunās māmiņas ir absolūti bezjēdzīgi, uzskatu, ka ir jārunā un jāskaidro, ko nozīmē kļūt par māti. Redzi, kad esi vecāku vai puiša paspārnē, dzīve nešķiet skarba, jo ir mugurkauls. Skumji paliek, ja meitene paliek stāvoklī un viņai nav šāda mugurkaula vai šim mugurkaulam dzīvē ir citi plāni. Mans viedoklis - kā sievietei, tā vīrietim ir jāiegūst izglītība (ne vidējā, bet augstākā/specializētā, jo mūsdienās tas ir "programmas minimums"😉, jāizveido karjera (lai nodrošinātu sev neatkarību, nevis kabatas naudu), jāredz pasaule - jāceļo, jāiztrakojas - kā nu kurš to prot un tad jādomā par ģimenes veidošanu. Man pašai pirmais bērns piedzima 30 gados, otru gribētu līdz 40. Uzskatu, ka, ja būtu palikusi stāvoklī pirms 30 gadiem (piemēram, vidusskolā), man nebūtu tādas izglītības, karjeras, ienākumu, ceļojumu, piedzīvojumu u.c. ieguvumu, kas ir tagad. Un tas man dod neatkarību un stabilitāti (no vecākiem vai no vīra). Otrs, protams, ir morālais aspekts, jo vecākai sievietei tomēr ir lielāka dzīves pieredze un cits skatījums. Bet tas ir tikai mans viedoklis. Lai veicās😀
Ļoti jauks stāsts ❤ Pašlaik man ir 21 un esmu stāvoklī un gaidu savu pirmo bērniņu, kad mazais piedzims būs 22, godīgi sakot tas ir vienalga,ko apkārtējie domā, jo visiem nekad tā pat neizpatikt un es to pati nemaz necenšos darīt, galvenais ir tikai tas, ka mazulītis ir gaidīts un mīlēts, jo tā ir tikai tava dzīve 😀 Es pati arī gribēju būt jauna mamma, droši vien tāpēc, ka man ar mammu ir 20 gadu starpība (es viņai piedzimu 20 gados) un visi ļoti bieži saka - ārprāts, cik tev liela, pieaugusi meita -, bet tas tiešām ir forši, jo mamma man ir kā labākā draudzene un tagad būs superīga ome 😇
Ļoti jauks raksts. Mani ar manu nu jau lielo puiku no dzemdību nodaļas izrakstīja manā 19.dzimšanas dienā. Biju tikko pabeigusi pirmo kursu LU. Nebija viegli, gāja visādi, jo mana mamma uzzinot par grūtniecību mani ļoti nosodīja, nevēlējās redzēt. Par mazo ļoti priecājās dēla tētis, ar mazo puncī apprecējāmies. Nebija viegli, bet to nekad neesmu nožēlojusi, lepojos, ka esmu jauna mamma savam pusaudzim. Dažreiz iesmejamies, ka pēc dažiem gadiem vēl kopā varēsim iet uz Vecrīgu ballēties 😀 Lai arī cik sākumā ir nospiedošs apkārtējo viedoklis, attieksme un tie trulie izteikumi "Iekrita", nē bērniņš sevi piesaka īstajā brīdī un katra situācija mūsu dzīvē mums ko māca un tam tā ir jābūt, lai vai kā sākumā šķistu. Protams, divas strīpiņas grūtniecības testā sākumā bija pārsteigums, neziņa, bet jau pēc pirmās ārsta vizītes, pēc pirmās sonogrāfijas jutos arvien drošāk un tuvāk savai mammas lomai. Jauniņa, nedroša, bet emocionāli stipra un gatava jaunajai lomai. Protams, tajā laikā, pirms vairak kā 14 gadiem šo gados jauno mammīšu bija vairāk, tagad tendences ir nedaudz citas, bet tas nebūt nav jānosoda un ļoti svarīgi šajā posmā ir apkārtējo atbalsts, vistuvāko cilvēku atbalsts.
MALACIS!!!! 😇👍
Es 9. mēnesī kārtoju trakāko sesiju savā mūžā un, kad meitai bija 4 mēneši, aizstāvēju maģistra darbu, kas tika rakstīts ar zīdaini virsū (burtiski). Tagad gan daru pavisam citas lietas un diploms put plauktā 😀
Es gan neesmu vairs jauna,bet forša gan 😃 pirmais bērniņš dzima 27,otrais gandrīz 30 gados.
Bet katrā ziņā,es jaunās mammas nenosodu,pat drusku apskaužu,jo man 19 gados nebūtu drosme būt mammai.
Un Tev tiešām paveicies ar drauga mammu 😉
Paldies par tavu atklāto viedokli. 😀 Protams, tajā ir sava daļa taisnības, tāpat kā visos citos. Konkrēti mūsu ģimenē par labu bērniņam izlēmām divatā izrunājoties. Un par visiem 100% piekrītu, ka egoistiski vīrietim "izzagt" bērnu ir, maigi sakot, nepieņemami.
Novēlu veselību un audziet lielas ! 😀
Arī man šis drosmīgais solis vēl priekšā. No sirds novēlu - lai tev veicas! 😀
Jā, finansiālie apsvērumi ir ļoti svarīgi, lai neteiktu vairāk! Konkrēti man ar to problēmu nav. Mazulītei jau pirms dzimšanas viss tika sapirkts, tikai ratiņi bija lietoti - jauni tomēr dārgs prieks. Viss cits jauns un skaists. Arī tagad meitiņai nekā netrūkst. Tas tāpēc, ka finanses tika rūpīgi izvērtētas, izlemjot par labu bērniņam - tēvam ir pastāvīgs un labi apmaksāts darbs, arī es strādāju, tagad, protams, bērna kopšanas atvaļinājums. 😀
Bērni ir laime un ja dzemdē 19 vai 20 gados tas jau nav slikti ja zin kā audzināt ja ir kas palīdz un ja vēlas bērnu.. tas ir prieks un mīlestība. Pa mani arī aprunāja bet es neklausījos jo tā bija un ir mana dzīve . Dari tā pat un būs daudz vieglāk . Tas ir jauki un ļoti labi būt jaunajai māmiņai ! Es arī dzemdēju 19 gados un biju laimīga un tagad man ir 22 gadi un ir 2 bērni un neesmu vīlusies tieši otrādi . Apsveicu no visas sirds un jauku dienu .
Paldies TEV par iedvesmojošu komentāru! 😀 Jauku dienu un mierīgus pirmos mēnešus ar mazulīti, - mums tie jau garām. 😀
Mans vīrietis par laimi nenotinās drīz būs 10 gadi kā kopā esam.
Ar mācībām gan mazliet paslinkoju (paņēmu 6gadu pauzi),jo 19gados sāku strādāt un nevarēju apvienot pilnu slodzi ,mācības un divus mazus bērnus.
Bet tagad 11klase iet.. (skolu pametu pēc 8.klases).
Tagad gan vairs neapstāšos un būs man arī augstākā izglītība.
Nosodīt šajā gadījumā ir bezjēdzīgi un ne produktīvi, tomēr nedomāju, ka bērnu plānot 14-15-16-17-1🤓19 gados ir saprātīgi. Bērnu var plānot tad, kad pats esi pieaudzis, kas ietver sevī spējai pašai par sevi parūpēties it visās izpausmēs (t.sk. materiāli). Bez tam plānot bērnu vajadzētu pārim, ne tikai sievietei, kā tas ne reti notiek un pēc tam brīnās, ka vīrietis ņem un notinās.
Es domāju, ka nosoda tie, kas domā, ka bērniņš nav plānots vienalga vai topošajai māmiņai ir 15 vai 25 gadi.
Labāk, protams, "taisīt" bērniņus kamēr esam jaunas. Zinu, ka tam vajag spēku. Nedomaju, ka pēc 30 man tas būtu.
Jauna mamma,tas ir tik forši! Tomēr galvenais,ka bērniņam ir ģimene,kas viņu mīl un rūpējas.
Jā, par "pakāstu" jaunību dzirdēts ne mazums reižu, nu ļoti pazīstami. Šajā sakarā ļoti pārsteidza bijušie vidusskolas skolotāji, kuri ļāva noprast, ka esmu "pakāsusi" gan labu izglītību, gan visas labās iespējas. Interesanti zināt, kur tad viss tik pēkšņi pazūd, bērnam piedzimstot... Un tad, gluži vai par spīti, gribās darīt, lai pierādītu - nekas nav zaudēts! Jo tā arī ir, viss ir iespējams, ja ir gribasspēks! Vien dažus gadiņus vēlāk kā citiem.
Paldies par komentāru! 😀