Jauna mamma - vai nosodāmi?

Sveikas esošās un topošās mammas! Manai saulītei ir 3 mēneši, un es esmu gatava uzsākt ko jaunu, ko sen gribētu un lolotu, taču, galu galā, novietotu plauktiņā blakus citām apputējušām un ierūsējušām idejām ar piekārtām birkām – “nespēju”, “nav laika”, “nav naudas”, “bail”… Nē, man nav bail, un es rakstu blogu. :)

Tāpat kā man vairs nav bail saukt sevi par mammu, doties pastaigā ar ratiņiem pa savas pilsētas ielām, lepni paceltu galvu iesoļot ārsta kabinetā uz meitiņas ikmēneša apskati un zinoši diskutēt ar pārdevējām un pieredzējušām mammām par zīdaiņu apģērbu veikalā. Jā, runājot atklāti, bija tāds laiks, kad kautrējos no savas lomas. Kautrējos runāt par savām zināšanām, (tās, nu liekas, esmu sasmēlusies pārpārēm un daudz par daudz) kautrējos iebilst kādam, kurš nu noteikti zina, kā bērns pareizāk audzināms. Mani vajāja un nepameta tā bezpalīdzīgā sajūta, – ko tad es, es taču vēl esmu tik nepieredzējusi, tik daudz vēl nesaprotu…
No kurienes šīs sajūtas nāca? Grūtniecību plānojām, jaunajai lomai cītīgi gatavojos, - bērniņa gaidīšanas laiku pavadīju uzkasot visas derīgās informācijas druskas no visiem iespējamajiem avotiem, īpaši cītīgi izprašņājot partnera mammu, kura pēc profesijas ir vecmāte (ticiet man, es patiešām novērtēju to, kā man paveicies!) .Nemaz nezinu, kā viņa spēja izturēt manu nemitīgo jautājumu gūzmu, no kuriem vismaz puse bija pilnīgi neloģiski (piemēram, cik liela ir iespēja, ka es nokavēju savas dzemdības?). Jā, smējāmies mēs daudz.
Bet – ne visi bija tik saprotoši un atbalstoši, ne visi mani atbalstīja un pieņēma manu izvēli nestudēt, bet dibināt ģimeni. Tas tā, runājot par radiem un draugiem. Protams, tuva cilvēka kritiskais viedoklis sāp visvairāk, taču tas nekaitina tik ļoti, kā pilnīgi nepazīstamu cilvēku "lūrēšana" virsū, kritiskie, skeptiskie skatieni, nevietā izmestas frāzes par to, ka“ vai, kāda vēl pavisam jauna māmiņa, pati vēl meitene!” Tas nudien neliek justies pašpārliecinātai, ja tiek skandēts atkal un atkal…
Bet tad es paraudzījos savas meitiņas smaidošajā, gluži vai eņģeliskajā sejiņā, un redzēju, ka viņai esmu viss – pati labākā un zinošākā. Atcerējos, kā dzemdību nodaļā draugam teicu :” Paskaties, cik mēs visas māmiņas esam jaunas!”, gaidot rindā uz mazuļu apskati. Un ziniet, ko viņš teica? Tā tam ir jābūt… Es vēl arvien atceros šo jauno māmiņu smaidus, atceros apgaroto sejas izteiksmi tai jaunajai meitenei, kura šodien izbrauca ar ratiņiem no lielveikala. Un atceros savu sajūsmu, ieraugot 2 strīpiņas testā, pērkot drēbītes un izvēloties ratiņus. Tieši es grūtniecības 40. nedēļas laikā nokrāsoju meitiņai plānotās istabas sienas maigi oranžā krāsā, (tikai mieru, praktiski nekaitīga krāsa uz ūdens bāzes) iztēlojoties, kā vēlāk kopīgi tās apķēpāsim.
Jā, es dzemdēju 19 gadu vecumā, taču tā bija mana izvēle, kuru es nekad neesmu nožēlojusi! Es ESMU un būšu laba mamma! Es tieku ar visu galā tikpat labi, kā visas citas mammas, un mani piemeklē tās pašas nebūšanas.

Tāpēc - nenosodīsim jaunās mammas (jā, saku to arī pati sev, dzirdot par meitenēm, kuras dzemdē 14 gadu vecumā)! Pirmkārt, lielākā daļa šādu meiteņu ir pelnījušas cieņu jau par savu izvēli dzemdēt (būsim godīgi, reti kāda šādā vecumā izvēlas apzināti veidot ģimeni). Otrkārt, šīs māmiņas ir jāiedrošina. Viss ir labi! Mīlot bērniņu tu nevari būt slikta mamma! Ieklausies ārstos, speciālistos, uzticies instinktiem, un tev viss sanāks! Treškārt, nevajag uzbāzties ar neskaitāmiem padomiem, liekot meitenei justies nezinošai un neprasmīgai. 

Kāds ir tavs viedoklis par gados jaunām mammām? Kā tu tiec galā ar mātes lomu, ja esi viena no mums - jaunajām un foršajām? :)