Izzinošā Valentīna Pikuļa taka Daugavgrīvā

Gadījumā, ja Jums nav vēlmes doties tālos pārgājienos ārpus Rīgas robežām, bet gribās aktīvi atpūsties un uzzināt (ieraudzīt) kaut ko interesantu, tepat Rīgas pakājē atrodas Valentīna Pikuļa taka.

Valentīns Pikulis (1928 – 1990) bija marīnists un krievu vēsturiskās prozas rakstnieks, kas vairāk nekā 20 gadus dzīvoja savā vasarnīcā Daugavgrīvā. 2016.gadā pēc vietējo iedzīvotāju iniciatīvas tika izveidota un atklāta šim rakstniekam veltīta taka.

No Rīgas centra līdz Valentīna Pikuļa takai var nokļūt ar 3.autobusu un vairākiem mikroautobusiem (pietura: Valentīna Pikuļa aleja). Braucot ar mašīnu, izmantoju navigāciju un nonācu līdz nelielai stāvvietai, kuras malā ir norāde uz Valentīna Pikuļa taku.  Smuki bruģēts celiņš ved tālāk uz jūras pusi, kur siltā dienā cilvēku pūļi dodas baudīt saules un ūdens priekus. Pa bruģi ir ērti pārvietoties arī ar ratiem, ratiņkrēslu vai citiem palīglīdzekļiem. Takas kopējais garums ir aptuveni 1.3 km. Kreisajā pusē var redzēt lopu aploku, kurā ganās liellopu ģimenīte. Takas vidū ir putnu novērošanas tornis – masīvkoka konstrukcija ar 3 stāviem. Tiem, kam ir bailes no augstuma un šūpošanas, šis ir piemērots objekts apkārtnes vērošanai (diemžēl jūru pāri kokiem redzēt nevar). No torņa virsotnes ieraugam to, ko meklējām – Izziņas taku, kurp tad arī dodamies.

Izziņas taka ir Valentīna Pikuļa takas labajā pusē (pa ceļam uz jūru), un tā ir aptuveni 1 km gara. Gadījumā, ja ceļš līdz Izziņas takai Jūs ir nogurdinājis, pirms uzsākt pārvietošanos pa Izziņas taku, ir vērts atvilkt elpu koku pavēnī (tur ir iekārtoti soliņi atpūtai).  Izziņas taka ir vērtīga ar to, ka tajā ir sastopamas 4 dažādas vides ar tajās raksturīgajiem biotopiem. Sākumā ir posms ar pļavu, tad ir niedrāji ar mitru augsni, pēc niedrājiem nāk mežs ar maziem, staltiem bērziņiem un visbeidzot – kāpas. Izziņas taka ir izlikta no koka dēlīšiem, pietiekoši platiem, lai tur varētu pārvietoties gan kājām, gan ar ratiem. Vairākās vietās pa ceļam takas malā ir stendi ar informāciju par konkrētajā vidē sastopamajiem biotopiem un dzīvajām radībām. Pļavas posmā ļāvu dēlam nokāpt no takas un pastaigāt pa pļavu, meklējot konkrēto augu. Atklāju arī priekš sevis nezināmus augus, kurus it kā ikdienā redzu piemājas pļavā, bet nosaukumus tiem nezinu. Niedrājos un mežā gan neļāvu kāpt nost no takas mitrās augsnes un rāpuļu dēļ.Aizejot līdz kāpām, tālāk var izvēlēties, kurp doties – atpakaļ pa to pašu ceļu vai tālāk pa Daugavgrīvas pludmali gar jūras krastu. Tā kā todien laiks bija silts un saulains, pieņēmām lēmumu doties gar jūras krastu. Iebridām jūrā atvēsināties, taču peldēšanas priekiem mums gan likās nedaudz par vēsu ūdens. Tā, saules ieskauti un jūras viļņu apskaloti, devāmies atpakaļ un nonācām pie Valentīna Pikuļa takas. Ejot atpakaļ no jūras, ievērojām, ka ceļa malās ir putnu barotavas mazputniņiem un nopriecājāmies, ka cilvēki ir tik jauki un gādīgi, ka karstā laikā apgādā mazputniņus ar ūdeni un ziemā – visticamāk ar piebarojumu.   

Atpakaļceļš bija grūtāks, jo laiks kļuva spiedīgs, taču rezultātā bijām apmierināti ar redzēto un piedzīvoto. Vērtējot Daugavgrīvas pludmali, varu teikt atzinības vārdus – tā ir tīra un labiekārtota ar soliņiem, atkritumu urnām. Pludmalē ir glābēju stacija un pa ceļam var nopirkt arī saldējumu:)

Noteikti iesaku aizbraukt un izbaudīt, Gucci123