Izrādās, nēsāt perfekcionismu sevī ir ļoti, ļoti smagi

Ilūzijas par nebeidzamām sarunām smieklu pavadībā. Uz galda noteikti stāv cepumi, krūzēs kūp karsta kafija. Mana meitiņa visiem smaida un rotaļājas savā nodabā. Ārā nekad nelīst, un mēs dodamies garā pastaigā, kuras laikā uzņemam skaistus “selfijus”. Autobuss nekad netiek nokavēts, makā vienmēr ir nauda, lai kopīgi izceptu visgardāko kūku, un neviens nav noguris. Nekad.

Tieši tik mokošs ir mans perfekcionisms pret līdzcilvēkiem. Šādi tas izskatās manā galvā, bet dzīve ir dzīve. Un viss mēdz būt pavisam savādāk.

Man pat grūti izlemt, kuru es šādi moku vairāk – sevi vai citus. Jo augstos attiecību standartus un nebeidzamās prasības vēršu pret visiem vienādi, tai skaitā pret sevi pašu. Ne pret savu ķermeni, ne dzīvokļa kārtību, ne pagatavoto ēdienu vai uzrakstīto rakstu neesmu tik prasīga, kā pret īstiem un dzīviem cilvēkiem. Attiecību idealizēšana ir kā milzu lamatas, kurās iekrītot, tu ārā vairs netiec. Latiņa ir uzstādīta, loma izvēlēta – atpakaļ ceļa vairs nav.

Šis mans perfekcionisms ir iesakņojies tik dziļi, ka nepietiktu pat ar mēnesi, kur nu vēl ar nedēļu, lai to risinātu. Taču, sakritība vai nē, tieši šajā nedēļā saņēmu vairākas lielas mācības no sev tuviem cilvēkiem.

Tik ilgu laiku tiku dzīvojusi milzīgā perfekcionisma mākonī, bet te nedēļas laikā man tiek norādīts uz visu to, ko biju paslēpusi aiz izdomātās perfekcijas gleznas. Pēkšņi man norāda uz visām manām kļūdām, kuras vienmēr bijušas manā priekšā, tikai es tās aiztušēju un nevienam nerādīju. Neatzinos pat sev pašai.

Rezultātā arī es atklāju citiem visu to, ko līdz šim cieši glabāju sevī. Kāpēc to visu slēpu? Jo perfektās attiecībās taču nesaskaņu nav! Ziniet, tieši šī daļa ir tā pati grūtākā un svarīgākā. Spēt skaļi otram pateikt;” Klausies, viss nav ideāli. Mums ir problēmas, un tās ir jāizrunā.” Katra perfekcionista ļaunākais murgs – atzīt nepilnību.

Ļoti interesanta bija arī mana reakcija uz šīm sarunām – es jutu atvieglojumu. It kā visu laiku būtu gaidījusi, kad kāds beidzot nāks un noraus visas šīs maskas. Jutu sevī fantastisku mieru un atvieglojumu. Izrādās, nēsāt perfekcionismu sevī ir ļoti, ļoti smagi.

Bet es to spēju nokratīt. Šī nedēļa bija kā trakas ugunskristības, un es patiešām ticu, ka esmu mainījusies. Kļuvusi labāka un patiesāka. Priekšā vēl garš ceļš ejams, taču pirmais solis ir sperts. Un tas, visbiežāk, ir tas pats grūtākais.

Ko es darīšu turpmāk? Mācīšos pieņemt to, ka cilvēks ir noguris, aizņemts, nokavējis autobusu vai vienkārši ir nokaitināts līdz baltkvēlei vēl pirms manis. Mācīšos sadzīvot ar cilvēcību. Un arī pati centīšos būt brīvāka.

Mazāk būt aktrise un vairāk – Monta.

P. S. Attēlā es pati. :)