Ir sākusies mūsu "īstā dzīve"

Ļoti daudz tiek runāts par sievietes sajūtām, esot mājās ar mazuli un uz laiku atsakoties no savām vēlmēm un vajadzībām. Taču neviens nerunā par tām emocijām, kas uzjundī, kad beidzot var atgriezties savā vecajā dzīvē.

Sēžu un domāju – vai tiešām es vienīgā tā jūtos? Pat nezināju - rakstīt par šo tēmu vai tomēr paklusēt. Jo zinu, ka daudzas mani nesapratīs. Tomēr tagad, kad savu mazo sāpīti esmu izsāpējusi, tomēr gribu dalīties pārdomās.

Ieva gandrīz mēnesi iet bērnudārzā. Mums klājas gluži labi! Es “uzķēru” dārziņa režīmu, audzinātāju uzskatu atšķirības, galvenās nepieciešamības un visu ko citu. Savukārt, Ieviņa no rītiem vairs neraud – pačīkst, kad ierauga audzinātāju, bet ātri vien norimst, kad durvis uz grupiņu aizvērušās, un mamma šķietami aizgājusi. Pēcpusdienā, kad dodos pakaļ, ir ļoti priecīga, lepni atrāda mammu “kolēģiem”, runājas ar audzinātāju, no visiem līksmi atvadās un mājup lēkšo uz savām kājelēm pusi ceļa.

Mājās gan var manīt meitas nogurumu, ir arī milzīga apetīte, lai gan bērnudārzā ēdot labi. Liekas, ka viņa to vien dara, kā ēd, niķojas un prasās gulēt. Sagaidām mājās tēti, aši notiesājam vakariņas (ja viņai puncī vēl ir vieta), tad jau seko vakara rituāls, un līdz 20.00 mans mazais bērņuks saldi čuč.

Šeit gribu piebilst, ka atšķirībā no daudzām citām mammām, es ne reizi neraudāju, atstājot bērnu dārziņā. Arī mājās nē. Nocietinājos, pateicu sev “tā jābūt, tā ir daudziem” un vienkārši darīju to, kas darāms.

Taču dienā, kad pārnācu mājās no darba, kur ar priekšnieci vienojāmies par datumu, ar kuru atgriežos darbā, es salūzu. Salūzu turpat pie ārdurvīm – ar maisiņu rokās, mētelī un šallē ap kaklu. Es ilgi nebiju raudājusi, kur nu vēl šādi. Sākumā nesapratu, kas notiek, jo pārrunu laikā biju smaidījusi, jokojusi. Šķita, ka esmu laimīga – beidzot atgriezties darbā! Brīvība! Neatkarība! Sabiedrība!

Un tad es ieraudzīju Ieviņas pidžamiņu uz gultas malas. Sapratu vienā mirklī… Redzēju gara acīm ainas ar lielo punci vasarā un melno drauga kreklu sev mugurā, kurš iegādāts Marokā – tas bija vienīgais, kas man vēl derēja. Redzēju mazās rociņas un kājiņas, spraucamies ārā no vēdera sānos. Redzēju mirkli, kad viņu tādu plikiņu un siltiņu, negaidīti smagu uzlika man uz krūtīm, un es teicu;” Viņa ir tik skaista!”. Redzēju viņu gultiņā, ietērptu vecmammas adītajā rozā jaciņā un pieskaņotā cepurītē, zīžam pirkstiņu. Redzēju savas asaras reizē, kad pirmo reizi dziedāju viņai “Circenīša ziemassvētkus”. Pirmais smaids un smiekli. Te veļas, te rāpo, te jau sūtu video tētim uz Norvēģiju ar tekstu “Skaties, tava meitiņa sākusi staigāt, kamēr tu strādā!”.

Tā tikai tobrīd likās, ka dzīve apstājusies. Patiesībā notika neprātīgi daudz. Skatoties visas tās bildes un video, atceroties to visu, ir skaidrs – mums bija viss. Tikai tobrīd šķita, ka kaut kā trūkst.

Es sēdēju un raudāju, raudāju, raudāju… Likās, sāpes pārplēsīs krūškurvi. Pat nezināju, ka to visu turu sevī.

Tad es atcerējos neseno Māmiņu kluba raidījumu, kur kāda sieviete teica līdzīgu domu šai - “ Vajag kārtīgi izraudāties, izsāpēt sāpi par to, ka dzīve šai brīdī ir mazliet aprāvusies, un tu vairs nepiederi sev”. Ziniet, manuprāt, tas darbojas arī apgrieztā veidā – šī posma noslēgšana ir jāizsēro un jāizsāp tāpat, kā iesākums. Jo tās atkal ir lielas pārmaiņas, kurām nereti sieviete var nebūt gatava.

Jā, es nebiju gatava laist bērnu uz bērnudārzu. Un vēl arvien neesmu gatava strādāt, lai arī viena darba diena jau aizvadīta. Man palīdz vēlme pēc iespējas ilgāk padarboties netraucēti, būt sabiedrībā, plānot, zinot, ka pie tā var arī turēties.

Kaut kādā ziņā balti apskaužu tās mammas, kas iestājas bezdarbniekos un turpina dzīvoties ar mazuli mājās. Jo pusotrs gads ir ļoti niecīgs vecums, kad vest bērnu uz dārziņu – to man teica pilnīgi visi, to izjutu arī pati uz savas ādas. Liekas, bērns tik nesen vēl nemaz nebija šai pasaulē, bet nu viņam jau pusi dienas jāiztiek bez vecākiem? Nav manī tās sajūtas, ka tā būtu pareizi. Tik maziņiem labāk būt ar vecākiem drošībā, mierā un mīlestībā. Arī kāda man zināma audzinātāja teica;” Vajadzētu ar likumu aizliegt laist bērnudārzā bērnus, kas jaunāki par diviem gadiem. Viņi nav gatavi”. Par šo gan viedokļi dalīsies, bet sava daļa taisnības tur tomēr ir.

Redziet, arī mammas var nebūt gatavas. Ne visām ir atkāpšanās ceļš – ienākumi no gaisa nekritīs, bezdarbnieki manā gadījumā viennozīmīgi nav risinājums, turklāt man ir darbs, kuru varēšu ērti savienot ar studijām jau rudenī. Tikai tās garās un vēlās maiņas, kas neļaus redzēt meitiņu teju visu darba dienu… Tas sāp visvairāk. Tāpat kā bailes no noguruma brīvdienās, kad viņa vēlēsies TO mammu – smejošo un enerģisko. Un tieši to mammu viņa ir pelnījusi visvairāk.

Jā, man bieži nedēļā būs vairāk par divām brīvdienām. Arī par iespēju paturēt Ieviņu mājās no bērnudārza jau izrunājos ar viņas audzinātāju. Tās būs mūsu dienas – kā agrāk. Kad man nāksies strādāt nedēļas nogalēs, ar Ievu būs tētis. Un es zinu, ka viņa tāpat būs laimīga. Nedomājiet, ka es sūkstos! Visā šajā ir arī daudz pozitīvu iezīmju. Tikai vēlējos padalīties savās pārdomās - kā jau blogerei pienākas. :)

Jauniegūto brīvību cenšos baudīt, vairāk domājot par sevi, atceroties, ka esmu arī “es”, ne tikai “mēs”. Un pēdējā laikā arvien biežāk rītos no bērnudārza izeju ar smaidu sejā, bet vakarā saku;” Bija forši!”.

Un tomēr, katru reizi, kad ieraugu māmiņu ar mazu bērnu, es zinu, kad jūtos vislaimīgākā - kad mājup no bērnudārza ratiņos vedu savu smejošo, pavasara saulītes apbrūnināto meitiņu.

Šī ir un būs mana vispatiesākā loma, lai ko arī es nedarītu.

P. S. Raksta titulbilde no personiskā arhīva.