Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Ir jāmācās būt pateicīgiem

Foto: Gunārs Janaitis

Viņa ir skaista sieviete un talantīga aktrise, kas mācās mīlēt sevi un darīt apkārtējos laimīgākus.

Šajā pirmssvētku laikā Sieviešu Klubs aicināja uz sarunu tējas garumā lielisku Dailes teātra aktrisi - Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu. 

Foto: Jānis Deinats, Fotocentrs

Vēlos apsveikt Tevi ar Skatītāju simpātiju balvu Spēlmaņu naktī. Cik svarīga Tev bija šī balva? Bija pārsteigums, vai tomēr iekšējā balss pateicībā teica - Jā, es biju to pelnījusi?

Man bija milzīgs pārsteigums un milzīgs prieks. Man tas bija ļoti negaidīti. Kaut kā tās lietas, kad tu vismazāk gaidi, tās ar tevi notiek, tās pie tevis atnāk.

Un šobrīd man tas bija ļoti svarīgi.

Es domāju, ka visiem aktieriem tas ir svarīgi. Aktieri ir interesantas būtnes. Tā teikt, ar saviem demoniem, mums ir nemitīga cīņa pašiem ar sevi. Pie ticības sev un pašpārliecinātības ir jāstrādā. Un šādi gadījumi palīdz.

Kritiķu vērtējums, protams, ir svarīgs. Viņi ir būtiska teātra sastāvdaļa. Bet tieši skatītāju novērtējums šobrīd man bija īpaši svarīgs. Jo mēs nospēlējam izrādi, paklanamies, dažreiz saņemam ziedus, laba vēlējuma vārdus un viss. Skatītāji aiziet, bet principā mēs nezinam, ko viņi patiesībā domā.

Piemēram, sportisti, ja ir uzvara, saņem līdzjutēju atbalstu. Sportā ir savi fani. Tur ir komunikācija uz vietas. Mums šādas komunikācijas ar skatītājiem nav. Un lasīt viedokļus interneta komentāros - man gan negribētos domāt, ka lasītais interneta komentāros ir vidējā skatītāja viedoklis par mani vai kādu izrādi. Tad tas būtu ļoti skumji. Tāpēc šī balva man bija kā satikšanās. Es to uztvēru kā apliecinājumu manam darbam no skatītāju puses. Paldies skatītājiem par novērtējumu! 

Tu, no malas skatoties, radi ēteriskas, smalkas un trauslas būtnes iespaidu. Bet esi atzinusi, ka bērnu dzimšana Tevi ir padarījusi stiprāku, pašpārliecinātāku par sevi.

Gluži smildziņa vējā es neesmu. Teiksim tā, ja apkārtējiem rodas iespaids, ka man visu laiku viss ir kārtībā, viss ir saulaini un gaiši, ļoti jauki, lai tā arī paliek. Protams, man ir savi kāpumi un kritumi. Bet man ir lietas, kas man palīdz. Un bērni ir viena no tām. Tā ir ļoti būtiska manas dzīves sastāvdaļa. 

Tagad Tu spēlē māsas Rečidas lomu teātra izrādē "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Loma kā izaicinājums?

Tieši tāpēc man patīk to spēlēt, ir interesanti. Sākumā gan man bija ļoti liela cīņa ar sevi.

Tā ir diezgan smaga loma. Vispār psihiatrija ir smaga tēma. Kā gatavojies šai lomai?

Es kā cilvēks esmu ārkārtīgi jūtīga pret visām šīm tēmām, tāpēc es apzināti izvairījos no konkrētiem soļiem, piemēram, psihiatrijas klīnikas apmeklējuma. Es esmu tur gājusi, es zinu, ko tas nozīmē. Tas ir smagi. Man to nevajag.

Vai šī loma ietekmē Tavu dzīvi?

Neietekmē. Es nošķiru darbu no privātās dzīves. Man ir vajadzīgas 2 stundas pirms izrādes un aptuveni pusstunda pēc izrādes, lai atietu, izietu no lomas un atgrieztos savā dzīvē.

Ir kāda loma, kas Tevi dzīvē ir īpaši ietekmējusi?

Katra loma kaut ko dod izaugsmei. Patiesībā, es vienmēr saskatu paralēles ar lomu un savu dvēseles stāvokli. Katru reizi ir kaut kāda psihoanalīze. Vai tās ir mātes un meitas attiecības, traģisks varonis, Džuljeta ar pirmo mīlestību - par katru lomu es varu kaut ko tādu pateikt.

Protams, ka es dzīvoju šajās izjūtās 2 mēnešus, gatavojoties lomai. Nevaru teikt, ka tā neietekmē manu dzīvi vispār. Vai es mainos, vai mainās manas attiecības ar apkārtējiem, tas ir atsevišķs stāsts.

Pēdējais piemērs ir interesants. Navālas loma Ugunsgrēkos. Ārkārtīgi traģiskas sievietes tēls. Mēs mēģinam šo stāstu izstāstīt distancējoties. Mēs spēlējam šo izrādi diezgan formāli, mēģinot maksimāli atsvešināties. Stāsts ir pietiekami smags. Man likās, ka es ļoti labi distancējos, bet es skaidri jūtu, ka ar mani kaut kas notiek. Gatavojoties izrādei, es ilgi meklēju, kā piesaistīt šo sievietes tēlu sev. Pēdējā brīdī man tas izdevās. Un, šķiet, ka esmu nedaudz par daudz piesaistījusi. 

Foto: Jānis Deinats, Fotocentrs

Ir kāda loma, kuru Tu īpaši gribētu nospēlēt?

Es gribu visu nospēlēt. Dodiet tik šurp! (Sirsnīgi smejas)

Šajā svētku laikā Tu piedalies koncertprogrammā "Meklētāja roze". Kā tu nonāci līdz tam?

Tas tapa pakāpeniski. Es nebiju paredzējusi tādu projektu. Man tagad paralēli notiek gatavošanās darbs pie Žannas d'Arkas iestudējuma. Un es domāju, ka es šajos Ziemassvētkos norobežošos no citiem projektiem. Mani uzrunāja Rēzija Kalniņa. Mēs daudz runājām Žannas d'Arkas kontekstā. Viņa ieteica smelties iestudējumam nepieciešamo sajūtu gammu baznīcā Ziemassvētku laikā. Teica, ka šī pieredze būtu īpaši svētīga. Un tad viss tā iegrozījās, ka atbrīvojās tās dažas dienas, kuru laikā ir paredzēti šie koncerti. Un es piekritu, teicu, ka es gribu. Es gribu pamēģināt!

Koncerti ir ieplānoti Ziemassvētkos. Vai nav grūti atteikties no būšanas kopā ar ģimeni svētkos?

Ģimene ir svarīgākā. Mums būs kopīgs Ziemassvētku vakars. Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki kopš bērnības. Šobrīd gan sajūta ir nedaudz mainījusies. Bet, kad svētki nāk tuvāk, tad manī tā sajūta atgriežas. Parādās gaidas.

Bet jāstrādā arī ir. katram ir savs darbs. Un aktieriem gada tumšākais laiks ir visvairāk noslogots. Cilvēki nāk uz teātra izrādēm.

Es ar lielu prieku strādāju ziemā, arī Ziemassvētkos, jo ar cilvēkiem ir jādalās Ziemassvētku sajūtā. Vajag dalīties un dot, tad tā apmaiņa notiks arī atpakaļ.

Manas nosacītās brīvdienas ir vasaras mēneši, kad ir noslēgusies teātra sezona.

Foto: Laura Šūlmeistere

Bērni Ziemassvētku vecītim tic?

Protams! Tika rakstītas vēstules. Logā iekārām lampiņas, lai rūķi varētu vieglāk atrast ceļu. Un sagatavojām tiem kārumus. Kārumi tika apēsti, vēstules paņemtas. Tagad cītīgi gaidam Ziemassvētkus. (Smaida) 

Tavam dēliņam ir ļoti intersants vārds - Marats. Kā nonācāt pie vārda izvēles?

Mums bija ļoti interesanti ar vārdiem. Par Emīliju bija skaidrs uzreiz. Bet puikam bija vairāki varianti, un Marats bija viens no pēdējiem. Tā bija Artūra ideja. Es sākumā nesapratu. Man likās ārkārtīgi nepierasts. Tad es sāku dzīvot ar šo domu. Tuvojoties dzimšanas brīdim, es sapratu, ka, jā, būs Marats. Man ļoti patīk viņa vārds. Tas ir īpašs vārds, ļoti spēcīgs un viņam atbilstošs vārds.

Par ko Tu vēlējies kļūt bērnībā? Vienmēr esi gribējusi būt aktrise?

Nē! Teksti par aktrisēm nebija. Bet mēs ar māsīcu bijām pārņemtas ar radošām darbībām. Mēs spēlējām mājās teātri, pārģērbāmies. Kā jau daudzi bērni.

Bērnībā es gribēju būt gaļas pārdevēja. Mani fascinēja Rīgas centrāltirgus. Kā visi cilvēki pulcējās ap gaļas pārdevēju. Un tā sieviete cilāja gaļas gabalus, izrādīja vienu, tad otru gabalu. Viņa bija uzmanības centrā. Tas mani visvairāk fascinēja. Iespējams, tā bija neapzināta aktrises pieeja. Mani uzrunāja tā pļockāšanās pa gaļas gabaliem. 

Un kā Tu no sapņa par gaļas pārdevējas karjeru nonāci līdz aktrises profesijas izvēlei?

Kad es augu, tā doma likās vilinoša. Gāju mammai līdz pēc skolas uz Meža gulbju mēģinājumiem. Mamma teica, ka tas nebūs interesanti, tas būs ilgi utt. Bet mani tieši interesēja tas process, kā top izrāde. Anita Garanča mācīja dziedāt. Sēdēju, skatījos un klausījos. Mani tas fascinēja. Un teātra smarža - tas bija kaut kas īpašs man. 

Pēc kā smaržoja teātris?

Pēc kafijas, nedaudz cigaretēm, plūmju kokteiļa. Tajā laikā bija vecās dermantīna mēbeles. Tāds smaržu kokteilis. Toreiz tā bija tāda pietāte.

Foto: Gunārs Janaitis

Daudzi apkārt sūdzās, ka viss ir slikti. Vai Tev patīk tavs darbs? Ja varētu agriezties izejas punktā, ietu šo ceļu no sākuma?

Jā, darbs man patīk. Ja būtu jāiet ceļš vēlreiz, bež šaubām ietu atkal. Noteikti!

Intensīvs darbs, saspringta ikdiena. Vai Tev mēdz uznākt brīži, kad laiks šķiet par drūmu, neko negribās darīt?

Es to saucu par alā ielīšanas sindromu. Tāds var uznākt atslābuma brīdī - piemēram, pēc pirmizrādes vai intensīvas gatavošanās. Kad esmu pārāk daudz emocionāli iztukšojusi sevi, tad es sāku redzēt, cik drūms laiks ir ārā.

Un kā Tu cīnies ar šo sindromu?

Es mācos tikt ar to galā. Tas ir ļoti intīms darbs ar sevi. Ir svarīgi, lai apkārt būtu cilvēki, kas palīdz, kas neļauj ieilgt šim brīdim. 

Ko Tev patīk darīt brīvajos brīžos, kad neviens netraucē?

Man patīk skriet. Bet man nav tādu hobiju kā izšūšana vai gleznošana. Es daudz lasu. Es lasu visu, kas ir labs.

Pusgads man bija nosacīti brīvs. Es emocionāli uzpildījos. Man patika, ka varu kontrolēt mājas dzīvi. Es daudz lasīju, skatījos filmas, gāju uz izrādēm citos teātros. Tas mani iedvesmo, atjauno un pilnveido, rosina dažādas jaunas idejas.

Kāda ir Tava mīļākā grāmata, kuru varētu pārlasīt atkal un atkal?

Ir vairākas tādas grāmatas. Bet, šķiet, ka vairākas reizes esmu pārlasījusi tikai Meistaru un Margaritu. To var lasīt kaut 1000 reizes un atklāt katru reizi kaut ko jaunu. Es noskatījos arī izrādi Valmieras teātrī - iedvesmojoša. 

Galvenais dzīves likums, pēc kura Tu vadies ikdienā?

Es cenšos dzīvot pēc visuma likumiem. Man nav konkrētas dzīves devīzes, tas nav mans domāšanas veids. Bet es uzskatu, ka ir ārkārtīgi svarīgi dzīvot ar iekšējo pateicību. Nevis par auto vai māju, bet par to, ka mēs esam, kādi mēs esam, ko mēs daram, ka mums ir cilvēki blakus, ka viss ir līdzsvarā. Jābūt pateicīgiem par to, kas mums ir dots un jāmāk palūgt to, kā mums vēl nav. Un sevi jāmīl. Ar to tieši ir jāsāk.

Vai Tu mīli sevi?

Nē! Bet es mācos sevi mīlēt. (Smaida) 

Kas Tevi iedvesmo?

Mani ļoti uzrunā seno baltu zīmes, mitoloģija, ticējumi, tautasdziesmas, buramvārdi, leģendas, tradīcijas, rituāli.

Tu ievēro šīs tradīcijas, piemēram, Saulgriežos?

Es cenšos tos ievērot. Man tas ir ļoti tuvu jau kopš bērnības. Mamma iedeva grāmatu, kur bija visas šīs baltu zīmes. Stāsti ar bildēm - bērniem. Es cītīgi pētīju, man patika visas tās zīmes - Jumis, Māra, Laima, Zalktis utt. Man patīk senie rituāli. Saulgriežu, pirts rituāli utt. Mani vispār iedvesmo tādas etno lietas, indiāņi.

Starp citu, mana vecmamma no tēta puses izskatījās tāda, ja pielikti divas bizes un ieliktu pīpi mutē, viņa izskatītos pēc īstas indiānietes - varētu filmēt filmu par indiāņiem. (Sirsnīgi smejas)

Šogad nosvinēji apaļu jubileju. Vai Tev bija noteikts plāns, kas ir jāpaveic līdz 30. Varbūt ir plāns vai apņemšanās, kas būtu jādara tuvākajā piecgadē?

Plāna nebija. Arī tagad konkrēta plāna nav. Man arī nav jaunajam gadam plāns ar apņemšanos. Kaut kā man liekas, ka visam jānotiek kā jānotiek un kad jānotiek. Es gan gribētu pamēģināt uztaisīt jaunā gada apņemšanos sarakstu un apskatīties, cik daudz ķeksīšus varēs ievilkt.

Bet tas nav saistīts ar vecumu. Cipars neko nenozīmē. Tas ir tikai cipars. Man patīk mani 30. Man liekas, ka man patiks arī mani 35 un 40. Galvenais, kā tu jūties iekšēji. Dzīve tikai sākas. Vēl viss ir priekšā!

Ir kādas lietas, darbi, kurus neesi izdarījusi, bet gribētu?

Es šovasar lidoju ar gaisa balonu. Man likās, ka es nevarēšu, bet es varēju. Un tas bija brīnišķīgi.

Es pat nezinu, kāpēc es to atlieku. Bet man gribētos uz kādām 5 dienām aizbraukt kaut kur vienai pašai. Brauktu tur, kur saule un ūdens. Es kāptu kādā kalnā. Uzkāptu un nokāptu, tad gulētu pludmalē - es vienkārši gulētu pie jūras viena pati saulē, lasītu, klausītos mūziku. Būtu ar sevi. Bet ne ilgāk par 5 dienām, varbūt pat 4. Tad gan noteikti gribētu teleportēties atpakaļ uz mājām. Jā, to man gribētos. (Smaida)

Kādi, Tavuprāt, būtu pamatlikumi, kurus derētu ievērot visām sievietēm?

Visām sievietēm vajadzētu balstīties uz to, ka vispirms esmu es. Sievietes ir tās būtnes, kas var 7 lietas darīt vienlaicīgi, īpaši sievietes ar bērniem - būt ar bērnu, iztīrīt māju, uztaisīt ēst, parunāt pa telefonu, aprunāties mīļi ar vīru. Bet vīrietis, ja dara, tad koncentrējas uz to vienu darbu.

Ja sieviete ir pati ar sevi laimīga, tad arī apkārtējie būs priecīgi, apmierināti un laimīgi.

Kas, Tavuprāt, ir laime?

Laime ir prieks. Laime ir māka atrast prieku.

Ikdiena ierauj vienā brīdī. Tu saproti, ka esi pārgurusi, dzīves jēga nav. Aizmirstās elemtārās lietas, pamats, ābece, ka sākumā jāparūpējas par sevi. Es varu gudri runāt, bet es nesaku, ka es to māku. Taču es to mēģinu iemācīties un praktizēt.

Kāda, Tavuprāt, ir sievišķīga sieviete?

Kad sieviete izstaro sievišķību, ap viņu viss notiek. Apkārtējie vēlas ar viņu komunicēt, būt ar viņu kopā. Sievietei būtībā vajadzētu būt sievišķīgai. Sievišķība vai nu ir, vai nu nav. To nevar skolā iemācīties.

Varu tikai minēt piemēru - Asnāte Smeltere - iet pa ielu, no viņas staro sievišķība - vienkārši ir. (Smaida) 

Ko Tev patīk darīt Ziemassvētkos?

Visu tradicionālo - mēs cepam piparkūkas. Ja sanāk laiks, uzcepu kādu keksu vai kūku. Man patīk rotāt egli, dedzināt sveces. Ziemassvētki ar mandarīnu un piparkūku smaržu.

Ziemassvētkus mēs parasti svinam pie manas mammas. Visi radi sabrauc kopā. Pirms 4 gadiem mamma nodeva svētku rīkošanas stafeti bērniem. Brālim tika Jāņi, man- Ziemassvētki. Man tas bija izaicinājums. Man gribējās radīt to svētku sajūtu mājās kā pie mammas. Bet tad nāca tuvāk Ziemassvētki, un es sapratu, ka neesmu nedz tehniski, nedz emocionāli gatava tam. Sazvanījāmies ar radiem, izrādījās, ka neviens nebija gatavs pārmaiņām. Un viss palika pa vecam - Ziemassvētki tiek svinēti pie mammas. 

Tavā saspringatjā darbu grafikā ģimenes Ziemassvētku plānošana būtu papildus stress.

Tieši tā. Gatavošanās paņem laiku, tas ir stress, tas ir baigais darbs.

Es atceros no bērnības, kad mamma bija pārgurusi svētkos - visu dienu cepusi karbonādes. Bet visi priecājās, skaitīja apkārt dzejolīšus.

Tagad gan mēs mēģinam atvieglot namamātei svētku rīkošanu, lai arī viņai ir prieks un svētku sajūta.

Tavs vēlējums Ziemassvētkos

Mūsdienu trakajā skrējienā Ziemassvētkos ir lieliska iespēja apstāties, ieelpot, izelpot un vienkārši būt. Būt kopā ar tiem, ar kuriem ikdienā nesanāk. Un dot kaut ko citiem. Izjust dāvinašanas prieku. Būt kopā, būt priecīgiem un gaišiem.

Es neteikšu, ka svētku laikā ir jāaizmirst visu slikto, kas pasaulē notiek. Bet vajag ļoti spēcīgu iekšējo filtru. Vajag atcerēties, pieminēt un paturēt, bet jādzīvo tālāk, darot priecīgākus apkārtējos un sevi. Jāsāk gan ar sevi. Un ar savu prieku jāvelk augšup apkārtējie cilvēki. 

Priecīgus un gaišus svētkus!