Iemīlot sevi. Būt sev.

Otrais uzdevums. Jā, uzreiz sākšu ar galveno secinājumu - protams, ka ar nepilnu nedēļu ir daudz par maz, lai izskaustu no sevis dziļu un nepatīkamu netikumu, kura saknes, iespējams, nodotas no paaudzes paaudzē. Tas ir "perfekcionisms" priekš citiem.

Kā jau minēju iepriekšējā ierakstā, mans perfekcionisms ir kā mazs bubulis pagultē. Es cenšos būt perfekta citiem. Un tas ļoti, ļoti nogurdina. Pirmkārt, cenšos izpatikt un, otrkārt, šis ieradums traucē būt perfektai vistuvākajiem.

Uzreiz, kā izlasīju otrā uzdevuma nosacījumus, sapratu, ka ar steigu kaut kas ir jādara. Bija vēls vakars un es devos sakārtot un iztīrīt koridoru. Ikdienā pavirši tam izbraucu cauri ar grīdas lupatu, bet, kad gaidāmi ciemiņi, izpucēju to kārtīgi. Tad nu centos šoreiz to darīt tikai sev, nevienu negaidot un necenšoties kādam izpatikt. Rezultāts bija iepriecinošs, bet, protams, manā dzīvē neko nemainīju. Turpmākās dienas centos nostiprināt paradumu - beigt vazāties pa māju pusdzīvas žurkas paskatā (:D) dienās, kad nav ieplānots nekur doties. Cēlos, mazgāju matus, uzkrāsoju acis un apģērbos dienas drēbēs ātrāk par pusdienlaiku. Šķiet, ka pat šodien vīrs to pamanīja beidzot. :) Un tas ir progress. Bet. Joprojām. Visu laiku kaut kur aizausī maza balstiņa čukst - "Tev rīt jādodas uz universitāti, uzlako nagus", vai arī - "mamma nāks pieskatīt mazo, sakārto skapi." Ajjj, cik ļoti es gribētu visas šīs lietas darīt bez šīs balstiņas. Vai arī nedarīt. Un nedarīt ar lepnumu. Lai mani nebiedētu apkārtējo viedoklis par plīti, kas vienmēr nav nomazgāta, par nesakārtotu skapi, nenomazgātiem logiem.

Un es atkārtošos. Nekas jau īsti nav mainījies. Bet ceru, ka šī doma manī pulsēs, apklusinās mazo balstiņu un viss notiks dabiski. Un, galvenais, gribu, lai mana meita ir vislabākā sev, necenšoties izpatikt citiem.