Elīna Didrihsone: “Nekad nesaku "nē" jaunām iespējām”

Dodamies ciemos pie sievietes, kura nekad nesaka “nē” jaunām iespējām un izaicinājumiem. Elīna Didrihsone – apģērbu veikala Elyndi īpašniece, interneta zvaigzne un mazā Džeisona mamma – ir spilgts piemērs tam, kā drosme, ticība un mērķtiecība spēj mainīt dzīvi. Viņa nebaidās no pārmaiņām, drosmīgi sper jaunus soļus uzņēmējdarbībā un ikdienā, iedvesmojot daudzas sievietes.

Sākotnēji, pirms tika sperti pirmie soļi uzņēmējdarbībā, Elīna strādāja klientu apkalpošanā un uzskatīja, ka viņai “nav pieredzes”. “Tagad, kad man ir 28, saprotu, ka man nekad nav bijusi pieredze. Pa šiem 10 gadiem nekad neviens nav teicis, kā pareizi darīt. Viss bija jāizlauž pašai kā ledlauzim,” stāsta Elīna.

Viņa uzsver, ka pat pieredzējuši uzņēmēji reizēm tik ļoti aizraujas ar ikdienas darbiem, ka aizmirst paskatīties apkārt, kā vēl varētu attīstīties. Tieši atvērtība jaunām iespējām Elīnai palīdzējusi augt.

Kā apvienot mammas un uzņēmējas lomu

“Jā, es esmu mamma, bet mana ikdiena var atšķirties no sabiedrībā ierastajiem priekšstatiem. Esmu pieejama Džeisonam no rīta un vakarā, bet dienā mēs abi ar Nauri strādājam,” atklāti stāsta Elīna.

Kad piedzima dēls, viņas vīrs Nauris ierosināja piesaistīt auklīti. “Sākumā šķita, ka par to nedrīkst runāt skaļi, jo kāds var nosodīt. Bet pēc trim nedēļām sapratu, ka auklīte tiešām ir vajadzīga. Mums ir pilna laika auklīte, un es esmu pateicīga, ka varam to atļauties. Tagad, kad Džeisons ir sācis iet dārziņā, viss kļūst vēl vieglāk. Es redzu, kā Nauris iesaistās – viņš ved Džeisonu uz dārziņu, palīdz tīrīt zobus,” stāsta Elīna.

Spēka avots

“Jā, man arī ir grūtie brīži. Bet es ļoti ātri attopos,” Elīna saka ar pārliecību. Pēdējā gada laikā viņa apzinājusies, ka nevar dot citiem, ja pati nav parūpējusies par sevi. “Ja nemitīgi neesmu pabijusi ar sevi, man nav ko dot citiem. Tāpēc katru rītu dodos uz Mežaparku un stundu staigāju,” par savu rituālu un spēka avotu stāsta viņa. Elīna atzīst, ka savas aktīvās ikdienas dēļ ir nācies no daudz kā atteikties un daudz ko ziedot, tostarp laiku, kas kādreiz bija atvēlēts draugiem. "Daudzībai vajag laiku. Ja to nevelti, draugi kļūst par paziņām," atzīst viņa, piebilstot, ka viņai ir daudz paziņu un 1-2 draugi, taču viņa to nenožēlo, jo ir tur, kur ir, un par to ir laimīga.