Izlasīju nedēļas uzdevumu un nolēmu kā reiz, ir iemesls tikt vaļā no sava niķa būt perfektai darbiniecei un būt pieejamai vienmēr, ātri reaģējot uz e-pastiem.
Tas viss sākās dažus gadus atpakaļ, kad tik realizēts liels projekts, kas prasīja iesaisti un nācās risināt dažādas ķibeles un situācijas arī ārpus darba laika. Un ikviens zina, ka ieradumam ir liels spēks. Tā nu jau kādu labu laiku cīnos ar sevi –viena puse brēc – tev ir noteikts darba laiks, pie tā arī pieturies. Otra oponē – bet ja ko steidzami vajag?
Tā nu ar jauno uzdevumu nolēmu – viss, vakari ir mani, lai telefons snauž savā stūrī un pat nemēģina spīdināt gaismiņu, ka pienācis jauns e-pasts.
Nedēļas nogalē nolēmu iet solīti uz priekšu – neslēgt Internetu telefonā. Sajutos tik mierīgi, jo galu galā, ja būtu kas svarīgs arī ārpus darba, vēl jau māk atsūtīt sms un piezvanīt.
Jūtos kā atkarīgā, bet nu jau lēnām ārstējos.... Starp citu, vislabāk man izdodas attiecības ar telefonu uzlabot manā atvaļinājuma laikā laukos – telefons plauktā un pie dabas – mēs labi sadzīvojam – es viņu neuztraucu un viņš mani arī ne. Reizēm gan kāds patrāpās pikts, ka neesmu uzreiz reaģējusi, bet tas nekas.
Tagad jātiek galā ar ikdienu. Es cīnos!
PS – ļoti labu komiksu par tēmu atradu meklējot bildi.
Izlasīju nedēļas uzdevumu un nolēmu kā reiz, ir iemesls tikt vaļā no sava niķa būt perfektai darbiniecei un būt pieejamai vienmēr, ātri reaģējot uz e-pastiem.
Tas viss sākās dažus gadus atpakaļ, kad tik realizēts liels projekts, kas prasīja iesaisti un nācās risināt dažādas ķibeles un situācijas arī ārpus darba laika. Un ikviens zina, ka ieradumam ir liels spēks. Tā nu jau kādu labu laiku cīnos ar sevi –viena puse brēc – tev ir noteikts darba laiks, pie tā arī pieturies. Otra oponē – bet ja ko steidzami vajag?
Tā nu ar jauno uzdevumu nolēmu – viss, vakari ir mani, lai telefons snauž savā stūrī un pat nemēģina spīdināt gaismiņu, ka pienācis jauns e-pasts.
Nedēļas nogalē nolēmu iet solīti uz priekšu – neslēgt Internetu telefonā. Sajutos tik mierīgi, jo galu galā, ja būtu kas svarīgs arī ārpus darba, vēl jau māk atsūtīt sms un piezvanīt.
Jūtos kā atkarīgā, bet nu jau lēnām ārstējos.... Starp citu, vislabāk man izdodas attiecības ar telefonu uzlabot manā atvaļinājuma laikā laukos – telefons plauktā un pie dabas – mēs labi sadzīvojam – es viņu neuztraucu un viņš mani arī ne. Reizēm gan kāds patrāpās pikts, ka neesmu uzreiz reaģējusi, bet tas nekas.
Tagad jātiek galā ar ikdienu. Es cīnos!
PS – ļoti labu komiksu par tēmu atradu meklējot bildi.