Ķermeņa masāža
11.05 11:30-17:00
Brīvo vietu skaits: 1
Līdz ar bērna piedzimšanu piedzimst ne tikai pats mazais, bet arī sieviete, mamma, mainās viss.
Padalīšos savās atziņās kā izmainījās mana domāšana un uzskati par pāris lietām:
1. Vakar bija raksts, ka mazulis ir ievietots glābējsilītē. Protams, palika skumji, ka mamma pati neaudzinās, bet labāk tā nekā noslepkavot savu bērnu vai izmest atkritumos. Sakarā ar šo tēmu sanāca asa dikusija par abortiem. Agrāk es uzskatīju, ka ja nu dzīvē kaut kas neiet pēc plāniem vai sieviete vienkārši negrib, tad nu jā-nav diez ko feina izeja, bet ir aborts. Tagad es nespēju iedomāties kā var veikt abortu bez nopietniem iemesliem, piemēram, smaga ģenētiska slimība. Nav gana daudz naudas, karjeras virsotnes? Bērns nav šķērslis, ja vien galva strādā.
2. Agrāk šķībi noskatījos uz pie kases kliedzošiem bērniem. Tagad saprotu, ka ne visi ir izlutināti(kā agrāk domāju), un ka tā mēdz būt.
3. Krišana gar zemi-tas pats, kas 2. punktā.
4.Mīlestība pret vīrieti un pret bērnu. Ja salīdzina šīs divas dažādās mīlestības, tad jāsaka, ka diemžēl es laikam nekad neesmu mīlējusi nevienu vīrieti(ja salīdzina). Attiecībā pret bērnu mīlestība ir nesavtīga, tā nevar beigties tikai tapēc, ka otrs ir darījis pārāk daudz lietu, kas man nav pa prātam, nav pieņemami. Tagad atceroties padsmit gadiņus, kad izslimoju savu pirmo mīlestību-smiekli nāk kā es raudāju, kā pārdzīvoju par kaut ko...
5. Agrāk nespēju iedomāties kā var sevi nostādīt 2. plānā. Tagad es varu neapmeklēt kādu super foršu pasākumu ar mierīgu sirdi, ja zinu, ka tas savā ziņā kaitēs manam bērnam.
Radīsies iedvesma, papildinšu savu mazo sarakstu, bet Tu arī-droši raksti, kas ir mainījies, kopš neesi vairs es+draugs/vīrs!
Jauku dienu!
so true
Piekritīšu par kliedzošajiem bērniem pie kases. Kad pašiem nebija bērnu, abi ar vīru runājām, ka mūsējais jau nu gan tā nedarīs, būs labi audzināts, nebūs izlutināts un tā tālāk 😀 Tagad nāk smiekli, jo mūsu meita ik pa laikam tieši tā izdara. Un tagad skaidrs, ka tas nav tapēc, ka ir izlutināta, bet tapēc, ka viņa ir divgadnieks, un šis vecums vienkārši ir jāpārdzīvo.
Vēl pirms meitiņas piedzimšanas man bija strikta nostāja - bērnam jāguļ savā gultā un punkts. Nekādas gulēšanas vecāku gultā. Pie šīs nostājas sanāca pieturēties kādus 3 mēnešus. Tad atmetu ar roku un vismaz dabūju naktīs izgulēties, jo savā gultiņā meita gulēt neparko negribēja. Un tikai tagad, kad meitiņai ir jau divi gadi, ir bijušas pāris naktis, kad viņa visu nakti ir nogulējusi savā gultā.