Četru bērnu māmiņas Zanes pieredzes stāsts par saslimšanu ar melanomu

Četru bērnu māmiņas Zanes pieredzes stāsts par saslimšanu ar melanomu

14. Mar 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Zane Cinglere ir aktīva sieviete, kura pēc melanomas izārstēšanas saņēmusies trešajam bērniņam, un nu ir mamma četriem bērniem.

Pati Zane atzīst, ka onkoloģiskā saslimšana ir smaga tēma momentā, kad apzinies, ka tā skārusi tevi vai kādu no tuviniekiem, taču ar laiku, kad sāc iedziļināties un ar to dzīvot, vēzis vairs nav tik smags jautājums.

Zanei melanomu diagnosticēja 2013.gadā, kad viņa vēl bija divu bērnu mamma. Ziņa par melanomu Zanei bija milzīgs šoks, jo pie ģimenes ārstes viņa bija vērsusies ar pavisam citu problēmu, taču ārste ieraudzījusi dzimumzīmi un mudinājusi vērsties pie onkologa. “Es toreiz pat nezināju, kas ir onkologs,” saka Zane, piebilstot, ka brīdī, kad sameklējusi par šo speciālistu informāciju internetā, viņa nedaudz sabijusies.

Onkologs norādījis, ka dzimumzīme jāoperē, un pēc tam tiks skatīts, vai tā bijusi labdabīga vai ļaundabīga. Kad pēc operācijas Zane zvanījusi uz slimnīcu interesēties par rezultātiem, tur teikts, ka par šo tēmu pa telefonu nerunās, pēc kā arī Zane sapratusi, ka ziņa nebūs laba. “Aizbraucot uz slimnīcu ārsts teica, ka man ir melanoma, bet lai es nesatraucos, jo ir pirmā stadija. Es biju pārsteigta un šokā. Tajā brīdī šķita, ka visa dzīve sagriežas ar kājām gaisā. Es nezināju, kas mani sagaida, jo vienīgais, ko es biju redzējusi internetā, bija tas, ka cilvēki mokās, viņiem pazūd mati,” ar savu pieredzi dalās Zane. Pēc laika onkoloģe zvanījusi un piedāvājusi lietot Latvijas zinātnieces izgudrotu preparātu, kas iznīcina vēža šūnas. Veiksmīgi pirmo pusgadu lietojot šo preparātu un arī dažādus imunitāti stiprinošus preparātus, onkoloģiskā slimība nav tālāk attīstījusies.

Vaicāta, kādu attieksmi Zane pieredzējusi no sabiedrības brīdī, kad uzzinājusi par savu diagnozi, viņa stāsta, ka sabiedrība šādā gadījumā novēršas, jo nezina, ko teikt, un baidās, ka vari nomirt. “Likās, ka sabiedrība  mani atgrūž, un es jutos vēl vientuļāka,” atceras Zane.

Zane teic, ka šādos gadījumos līdzcilvēkiem pašiem vajadzētu atklāt, kā jūtas šajā situācijā. “Piemēram, pateikt, ka esi nobijies, nezini, ko teikt, bet vēlies palīdzēt. Pavaicāt, kā palīdzēt,” mudina Zane.

Diagnoze mudināja meklēt atbildes

Vairākus gadus dzīvojusi toksiskās attiecībās, kurās Zani pavadījušas bailes, viņa iespaidota gan fiziski, gan emocionāli, sieviete atzīst, ka baidījusies no šī apburtā loka izkļūt. “Man bija sajūta, ka savos nedaudz vairāk nekā divdesmit gados esmu piekususi no dzīves. Vienīgais, kas mani turēja pie dzīvības, bija bērni,” stāsta Zane, sakot, ka toksiskās attiecības veidojušas labvēlīgu augsni tam, lai attīstītos audzējs. 

Dzīve piespiedusi Zani meklēt atbildes uz jautājumiem par dzīves lietu kārtību. Tas viņu mudinājis iemācīties dzīvot un saprast, kā dzīvot tālāk. Vienlaikus Zane šajā periodā ar savu piedzīvoto dalījusies gan Māmiņu Kluba blogos, gan arī sociālajos tīklos, bieži saņemot pretī pateicību par dalīšanos.