Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Mūsu attiecības ir brīnišķīgas – viens otru saprotam, atbalstam un uzticamies viens otram, bet ir viens ‘’bet’’ – man pietrūkst brīvības. Viņam to nevajag un līdz ar to mana otrā pusīte nesaprot kā es varu vēlēties doties, piemēram, uz kolēģu tusiņu. Sākot kopdzīvi, vienmēr gribējās otrai pusītei izdabāt. Un tā tas ir iegājies un liekās šobrīd vairs neko nevar mainīt. Citos jautājumos vienmēr nonākam pie kompromisa, bet šī tēma mums ir tabu. Tas būtu vienīgais ko vēlētos mūsu attiecībās mainīt. Bet, kā to mainīt? Varbūt ir kādi padomi?
Vēlmju kalendārs!
1. Vēlētos vairāk tuvības dienas un laikus (ik vakaru no plkst.21.00).
2. Vairāk ļauties intīmajiem mirkļiem (vismaz katru otro nakti).
Lai attiecībās mēs justos labi, vienmēr izrunājam lietas, kuras mums nepatīk. Ik brīdi smaidam viens otram, uzslavējam par paveikto darbu, novērtējam viens otru un vienkārši esam pozitīvi un optimistiski cilvēki un tas arī liek mums attiecības justies labi.
Kopā mēs darām teju visu. Kopā atpūšamies, ceļojam, kopā ik dienu. Par cik mums omītes ir izdevīgā stāvoklī – viena ārzemēs, otra 300 km attālumā, tad mazo ķipariņu mums nav kam uzticēt un vienmēr un visur mums jādodas kopā ar bērnu. Vakar mums kaut kā nemanot sanāca jautrs un izzinošs kopā pavadīšanas mirklis – mācījāmies angļu valodu. Izrādās ar valodas apguve var būt jauks un jautrs kopā pavadīšanas mirklis. Uzlādējāmies ar pozitīvām emocijām, ļoti jauks vakars.
Par pamatu manis turēšanai grožos ir vīra greizsirdība. Es varu visādi pierādīt un zvērēt ka mīlu tikai viņu un pa šiem gadiem nav bijis sānsoļu. Liekās tajā brīdī viņš mani nedzird. Mēģinu ik pa laikam izprasīt sev brīvu brīdi un viņš mani palaiž. Bet tomēr gribās dzīvot kā pieaugušam cilvēkam, saku tā jo jūtos kā bērnībā, kad mammai bija jālūdz piekrišana aiziet ciemos pie kaimiņu draudzenēm.
Es te vēl pārdomāju Tevis rakstīto par to "tabu tēmu". Manuprāt, bēdīgi. Un nepieļaujami. Mums sākotnēji bija līdzīgi, bet tad es "atmodos", ka, ja tā turpināsies, vairs nekur neiešu bez vīra akcepta, kā tāda maza meitene. Vienkārši sāku iet. Protams, ka burkšķēja, ir bijuši pat pamatīgi strīdi, bet nu jau ir pieradināts😃 Nu nav jau mana vaina, ka viņam nekur negribas iet. Bet man taču gribas. Un tā mūžīgi piekāpties ir diezgan pazemojoši un, kā Tu pati pareizi saki, pieglūn sajūta, ka esi krātiņā.
Kas Tavam vīram ir par argumentu, kāpēc Tu nevari iet? Viņš ir greizsirdīgs?
Jā, uzsākot kopā apgût ko jaunu, var būt gan interesanti, gan bīstami-skatīties, kā otrs reağė vienā vai otrā brīdī, kā reağė, kad arī pati esi apmulsusi vai sakautrējusies, kad esi muļķīgi pārteikusies😃 Mēs reiz kopā uzsākām spāņu valodas mācības-gan pacilājošs, gan attiecību gremdējošs laiks.