Bērnu sporta spēles kā lēta izklaides vieta vecākiem

Mēs, kā vecāki savas atvases izvēlamies "bīdīt" dažādās sfērās - mākslā, mūzikā, sportā. Apsvērumi šim ir dažādi - dotības, bērna vēlmes, vecāku nepiepildīti bērnības sapņi un reālās iespējas. Arī mūsu ģimenē ir gan sportisti, gan mākslinieki un līdz šim vienmēr esmu uzskatījusi, ka sportu nav iespējams apvienot ar alkoholu, cigaretēm, vai arī narkotikām. Iespējam, līdz šim nebiju tik ļoti pievērsusi uzmanību realitātei, bet aizvadītās dienas spēle lika padomāt par to, ko mēs saviem bērniem mācām, kā mēs viņu virzām uz mērķiem, ar kādiem instrumentiem un metodēm un, vai tiešām tā ir norma, kad piedzērušies vecāki "uzbur karstumu tribīnēs", pazemo pretinieku komandu un tiesnešus. Kādas ir šīs robežas, cik tālu spējam iet un, vai tas ir normāli, kad pusaudža vecāki vēro sava bērna spēli pamatīgā reibumā, kad termosā nav tēja, bet grādīgais, kurš katrā pārtraukumā tiek papildināts. Kad saņemot pamatotu noraidījumu, iereibušie vecāki bļaustās, rupji lamājas un draud tiesnešiem, ejot aizstāvēt savu atvasi. Ticiet, vai ne, daļa publikas to applaudē, bet daļa aiz kauna nolaiž acis, taču neviens to neaizrāda, nevienam neienāk prātā palūgt šim bariņam atstāt tribīnes.

Līdz šim šķita, ka vecāki ir sakne sportiskiem panākumiem, ka tieši vecāki ir piemērs bērnam-pusaudzim. Vai tiešām komandai un komandas vadībai būtu jāizved pārrunas un jāapmāca elementāra kultūra vecākiem, pieaugušiem cilvēkiem, kuru bērni, pusaudži piedalās sporta sacensībās. Teiksiet, kā tad hokejā, basketbolā, motokrosā, kur tiek tirgoti grādīgie sacensību vietā, notiek citādāk? Vai tiešām  šo sportistu vecāki "pieliekas" tā, ka tikai "pārpālī" spēj vērot savu bērnu spēli, sacensības un uzturēt "tonusu, jautrību, aktivitāti" tribīnēs? Grūti iedomāties Bertāna mammu, vai tēti "pārpālī" bļaustāmies un saucot necenzētos vārdos tiesnešus, grūti iedomāties Paula Jonasa tēti, vai mammu Skyboxā "uztankojoties" ar grādīgo dziru un lamājoties uz distances tiesnešiem, vai arī apbalvojuma laikā necenzēti lamājoties. Šoreiz arī jaunieši tribīnēs šo uzskatīja par "stilu", applaudējot, svilpjot. Vai šādi netiek bojāts arī komandas prestižs un radīts priekštats un kultūras līmenis citu acīs, kā arī degradēts konkrētais sporta veids? Spēli vēroja lielākā daļā pusaudžu, kuri nav sasnieguši 18gadu vecumu, arī bērni vecumā līdz 6 gadu vecumam. Bērniem bija jāklausās par dzimumlocekļiem un caurumiem, kur tie tiks ielikti... Cik bieži apzināmies to, kur atrodamies un, kādu "lāča pakapojumu" izdarām sev, savam bērnam un videi, kurā viņš atrodas. Un, cik dažādi cilvēki tajā atrodas. Ir, kuri to pieņem kā normu un uzskata par sava veida stilu, ir, kuriem tas šķiet nepieņemami un pazemojoši, ne tikai pašiem šiem vecākiem un viņu bērniem, bet visai komandai kopumā. Protams, spēles karstumā mēdz būt karsti, emocijas sit augstu vilni, bet visam ir savs mērs. 

Vai Jums kādreiz ir tā bijis vērojot sava bērna sacensības? Vai uzskatās, ka sports ir savienojams ar alkoholu un bērnam popularitāti var "pacelt" dzerot tribīnēs un rupji lamājoties? Ka tieši  šāds veids ir īstais, kā piesaistīt arī pretējā dzimuma uzmanību par sportistu, ir norma, kļūstot šādā veida par "pirmo čali ciemā"?

Foto no i-neta dzīlēm, jo īstās foto, lai arī tās ir pieejamas publiskajā telpā, neatļāvos ievietot.