Baltkrievija, Kirgizstāna, Moldova, Polija, Lietuva un Igaunija ir vienīgās ārvalstis uz kurām varēs adoptēt bērnus no Latvijas. Adopcija uz ASV vairs nebūs iespējama.

Baltkrievija, Kirgizstāna, Moldova, Polija, Lietuva un Igaunija ir vienīgās ārvalstis uz kurām varēs adoptēt bērnus no Latvijas. Adopcija uz ASV vairs nebūs iespējama.

29. Apr 00:00 Linda Paulauska Linda Paulauska

Raksts no bloga ESENCE.lv.

 

Pērnā gada nogalē Latvijas Republikas Saeima pieņēma grozījumus, kas paredz izmaiņas ārvalstu adopcijas procesos no šī gada 1.jūlija. Kopumā adopcija uz ārvalstīm kļūs sarežģītāka, taču bērnus no Latvijas uz ASV vairs nebūs iespējams adoptēt. Vienīgās valstis, kuras izpilda Latvijas izvirzītos nosacījumus un turpmāk varēs adoptēt ir Baltkrievija, Kirgizstāna, Moldova, Polija, Lietuva un Igaunija.

Kopā ar vienu no adoptētajiem bērniem – Arinu Cunningahm – sagatavojām rakstus par šo tēmu. Iepriekš tika publicēta pirmā daļa – Arinas viedoklis . Šoreiz raksts no manis.

Jāatzīts, ka šis raksts bija sagatavots publicēšanai nedēļā, kad Ukrainā sākās Krievijas iebrukums. Tobrīd šķita, ka šai tēmai nav īstā vieta un laiks. Nē, kara šausmas nav mazinājušās, bet mani joprojām neliek mierā doma, ka Latvijā bērniem bez vecākiem katra diena ir svarīga. Karš patiesībā parāda, ka ir nopietni jāpārdomā šie jaunie noteikumi, jo cik absurdi ir atļaut adopcijas uz tādām valstīm kā Baltkrievija un Kirgizstāna, bet aizliegt uz labi attīstītām Rietumu valstīm, piemēram, ASV. Manuprāt, karš Ukrainā tiešā veidā parāda, ka mums ir daudz vairāk kopīga ar ASV nekā ar Baltkrieviju. Ir īstais laiks apdomāt, vai jaunie grozījumi nav pret bērnu interesēm!? Iespējams, varam paspēt mainīt, lai bērni nezaudētu iespējas.

Īsumā:

  • Turpmāk bērnus starptautiski varēs adoptēt tikai uz Baltkrieviju, Kirgizstānu, Moldovu, Poliju, Lietuvu, Igauniju.
  • Rakstā runāju tikai par bērniem, kuri uzskatāmi par adoptējamiem.
  • Latvijā bērni, kuriem vajadzīgas ģimenes, bieži paliek neadoptēti.
  • Latvijā pēdējos 5 gados tiek adoptēti nedaudz vairāk kā 100 bērni gadā - tas ir jauki, bet daudz par maz, lai visiem bērniem pietiktu stabilas, mūža ģimenes.
  • Pēdējos 5 gados no Latvijas adoptēja uz ASV, Franciju, Itāliju. Uz ārvalstīm adoptēto bērnu skaits ir neliels salīdzinājumā ar kopējo adoptējamo bērnu skaitu Latvijā.
  • ASV adopcija ir populāra, tā bieži tiek atbalstīta gan emocionāli, gan finansiāli.
  • ASV ģimenes adoptē gan vietējos bērnus, gan bērnus no citām pasaules valstīm. ASV statistika rāda, ka, piemēram, 2020.gadā tikai 1,7% no visiem adoptētajiem ārvalstu bērniem uz ASV bija no Latvijas.
  • Latvijas un ārvalstu adoptētājiem lielākoties ir atšķirīgas intereses - nenotiek savstarpēja cīņa adoptēt vienu un to pašu bērnu. Ārvalstu adoptētāji bieži izvēlas adoptēt tos bērnus, kurus ģimenes Latvijā nevēlas adoptēt.
  • Pēdējos gados aktualitāte Latvijā ir audžuģimenes. Tas ir ļoti labi, taču vienīgā forma, kura sniedz bērnam stabilitāti, ģimeni uz mūžu un mantojuma tiesības ir adopcija. Audžuģimene ir tikai uz laiku.

Ievadam mans viedoklis

Piekrītu un no sirds atbalstu ideju, ka visiem bērniem būtu jāpaliek Latvijā. Tādā gadījumā ir jānodrošina, lai bērniem šeit ir drošas un stabilas ģimenes. Diemžēl, pagaidām šeit nav pietiekoši daudz ģimeņu, kuras vēlētos adoptēt un realitātē daudzi bērni paliek bez vecākiem.

Uzskatu, ka ir jāizvērtē situācijas individuāli un gadījumos, kad bērnam nav izredžu tikt adoptētam Latvijā (ģimenes nav ieinteresētas adoptēt konkrēto bērnu), ir jādod bērnam iespēju tikt adoptētam uz ārvalstīm. Ir svarīgi, lai tā ir labi attīstīta valsts.

Manuprāt, visnepareizāk ir kardināli atņemt visiem bērniem (arī tiem, kurus Latvijā ģimenes nevēlas adoptēt) potenciālās adopcijas iespējas uz attīstītajām valstīm.

Ko paredz jaunie grozījumi?

No 2022.gada 1.jūlija bērnus varēs adoptēt tikai uz tām ārvalstīm, kuras izpilda 3 nosacījumus:

  • saistoša 1993.gada 29.maija Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos (turpmāk – konvencija);
  • saistoša 1989.gada 20.novembra Bērnu tiesību konvencija (turpmāk – Bērnu tiesību konvencija)
  • ar kuru Latvija ir noslēgusi divpusēju līgumu, nosakot abpusēju tiesiskās sadarbības specifiku ārvalstu adopcijas jomā.

Rietumu valstis vairs neatbilst jaunajiem kritērijiem un bērnus no Latvijas adoptēt nevarēs. Arī tās, kuras pēdējos 5 gados ir adoptējušas – ASV, Francija, Itālija.

Lasot informāciju par adopcijas aizliegumu uz ASV, man radās interese izpētīt, kuras valstis atbilst šiem jaunajiem kritērijiem. Izpēte nav sarežģīta – Labklājības ministrijas mājaslapā pieejama visa informācija, tiešsaiste uz visām konvenciju valstīm un arī valstu saraksts ar kurām Latvijai ir noslēgts divpusējais līgums. Atliek vien izpētīt sarakstus un atlasīt tās valstis, kuras izpilda visus nosacījumus.

Izpētot sarakstus, secināju, ka adopcija aizliegta uz visām attīstītajām valstīm. Atlika vien 6 valstis, kuras izpilda šos jaunieviestos kritērijus: Igaunija, Lietuva, Kirgizstāna, Moldova, Polija un Baltkrievija.

Domāju, ka kļūdos. Nevar taču būt, ka dosim adopcijā uz Kirgizstānu, Moldovu, Baltkrieviju, bet nedosim uz ASV. Rakstīju e-pastu Labklājības ministrijai un atbilde apstiprinoša. Lūk, fragments no e-pasta:

 

Tātad turpmāk vienīgās ārvalstis uz kurām varēs adoptēt bērnus ir: Baltkrievija, Kirgizstāna, Moldova, Polija, Lietuva, Igaunija.

Lai aizstāvētu šo jauno, savdabīgo lēmumu, valsts iestāžu darbinieki min dažādus pamatojumus. Piemēram, esot pārāk maz iespēju sekot līdzi bērnu labklājībai pēc adopcijas uz ASV, dažkārt esot bijuši bērniem nelabvēlīgi apstākļi – bērni nodoti pāradopcijai, pārdoti un bijis gadījums, kad sarežģītā tiesas procesā nācies adoptēto bērnu atgriezt Latvijā.

Jaunie noteikumi paredz arī to, ka turpmāk stingrāk un individuālāk izvērtēs katru adopciju - būs jāsaņem īpašas ārvalstu adopcijas komisijas atzinums, ka adopcijas process uz ārvalsti atbilst bērna labākajām interesēm.

Interesanti – vai šāda komisija nevarētu individuālāk lemt par bērna adopcijām arī uz labi attīstītām valstīm!?

Protams, jebkurā adopcijā riski pastāv. Taču tie noteikti ir reti izņēmumi un to dēļ nedrīkst atņemt citiem bērniem labās iespējas. Ir nevis kardināli jāaizliedz, bet jāmeklē risinājumi kā bērnu pārraudzību uzlabot. Un vislabāk – jāmeklē risinājumi kā veicināt adopciju Latvijā, lai nebūtu bērnus jāatdod nekur.

Man personīgi ir ļoti grūti saskatīt kādus pozitīvus ieguvumus no šāda nesaprotama lēmuma. Vairāk saredzu bērniem zaudētas iespējas. Lasot turpinājumu, sapratīsiet par ko ir runa.

Adopcijas stāsti

Dažus adopcijas stāstus esmu rakstījusi intervijās. Tās lasāmas dažādos portālos un, protams, arī manā lapā esence.lv .

Gribu ar jums padalīties, lai jūs izprastu, ka ir individuālas situācijas, kad bērnam adopcija ASV ģimenē ir vislielākais sapņa piepildījums un iespēja. Šīs ir situācijas, kad ģimenes Latvijā šos bērnus negribēja adoptēt, bet sagadījās, ka viņi sastapa mīlošas ģimenes ASV. Ja viņu adopcijas procesa laikā būtu bijis aizliegums tāds kā plānots ieviest ar š.g. 1.jūliju - šie bērni netiktu adoptēti ne ASV un arī ne Latvijā. Citiem vārdiem sakot - viņiem ģimenes nebūtu.

Viens no tiem ir Arinas Cunningham stāsts, kuru aprakstīju pirmajā lielajā Arinas intervijā . Šobrīd Arina ar savu pieredzi ir dalījusies jau vairākos medijos. Lūk, Arinas ģimenes fotogrāfija:

Arinai Latvijā nebija izredzes tikt adoptētai. Gadiem viņa mainīja dzīvesvietas - bērnu nams, audžuģimenes, krīzes centrs… ASV ģimene viņu sastapa jau pieaugušā pusaudžu vecumā - Arinai bija 15 gadi. Viņi savstarpēji tik labi sapratās, ka abpusēji piekrita adopcijai. Jārīkojas bija ātri, jo tūlīt, tūlīt Arina sasniegtu vecumu, kad vairs nav adoptējama. Šobrīd Arina ir 21 gadu jauna. Viņa laimīgi dzīvo ar ģimeni, studē augstskolā un cik vien vēlas, uztur kontaktus ar mīļajiem cilvēkiem Latvijā.

Reiz rakstīju par Straderu ģimeni , kura adoptēja divas māsas no Latvijas bērnu nama.

Abas māsas Latvijā jau kopš agra vecuma dzīvoja bērnu namā, bet nebija juridiski pieejamas adopcijai.

Skolēnu brīvlaikos meitenes piedalījās ASV viesģimeņu programmā – brīvlaikus pavadīja Straderu ģimenē. Viņiem bija izveidojušās ciešas attiecības. Reiz Straderu ģimene bija arī atbraukusi uz Latviju apciemot meitenes bērnu namā. Tā bija draudzība un atbalsts vairāku gadu garumā kaut arī meitenes nebija pieejamas adopcijai.

Pēc vairākiem bērnu namā pavadīties gadiem, abām meitenēm tika piešķirts adoptējamu bērnu statuss. Savukārt, Straderu ģimene abas māsas jau bija iepazinusi, viņiem bija iespēja un vēlme adoptēt, kā arī atbilstoši apstākļi, lai vienai no meitenēm nodrošinātu nepieciešamo speciālo izglītību. Abām latviešu meitenēm tā bija iespēja.

Ja kādu valsts iestādi vai politiķi māc šaubas par meiteņu dzīvi ASV, mūsdienās ir tik vienkārši risinājumi – tik pieejama komunikācija gan ar ģimeni, gan meitenēm. Es varētu gari un plaši stāstīt kā viņām šobrīd klājas, kur mācās, ar ko nodarbojas brīvajā laikā. Pačukstēšu, ka ģimene cer šovasar viesoties Latvijā. Manuprāt, meitenēm riski bija lielāki uzaugt Latvijas bērnu namā, jo ir maz cerību, ka kāda ģimene Latvijā gribētu adoptēt divas māsas pusaudžu vecumā un vienai no meitenēm ir nepieciešams īpašs atbalsts. Pats svarīgākais faktors – Straderu ģimene un meitenes jau vairāku gadu garumā bija iepazinuši viens otru. Ja izvērtētu šo situāciju individuāli – noteikti meitenes ir nonākušas labās rokās.

Reiz rakstīju sirdi plosošu stāstu par ģimeni ASV, kura adoptēja bērnu ar Dauna sindromu . Intervijas raksts raisīja gana lielu lasītāju rezonansi un - jā, šis stāsts var šķist apbrīnojams.

Kāpēc man tas šķiet sirdi plosošs stāsts? Tāpēc, ka dzemdību iestādē atstātā meitenīte tika piedāvāta daudzām adoptētāju ģimenēm Latvijā – visas atteicās viņas īpašo vajadzību dēļ. Meitene auga bērnu namā bez cerībām uzaugt ģimenē. Sirdi silda veiksmīgā situācija – mazo meiteni šobrīd tik ļoti mīl amerikāņu ģimenē. Viņa ir lielas ģimenes luteklīte un mīlulīte. Jau pirms Kailijas adopcijas šai adoptētāj-ģimenei bija pieredze un zināšanas par bērniem ar Dauna sindromu, viņi aktīvi iesaistījās organizācijā, kura pārstāv šo bērnu intereses. Ģimenei ir resursi un zināšanas, kā Kailijai nodrošināt labāko aprūpi. Kā saka mamma: “Kailija nes gaismu un svētību visiem, kas viņu satiek.“.

Vai varēja paveikties vēl vairāk?! Vai tiešām arī šādā gadījumā aizliegt adopciju uz ASV?

 

 

RAKSTA TURPINĀJUMS LASĀMS ŠEIT ESENCE.LV.

 

Turpinājumā uzzināsi:

  • Skaits – adoptētie bērni uz ārvalstīm vs. adopcijai pieejamie bērni Latvijā.
  • Latvijas un ārvalstu adoptētāju atšķirīgas intereses (adoptētāju portrets).

  • Kāpēc amerikāņi adoptē? Kopējo adopciju skaits ASV.

  • Bērnu aprūpes formas Latvijā, īpaši - salīdzināsim audžuģimeni un adopciju.

  • Adopciju skaitu Latvijā un citu būtisku informāciju.