18.04 17:00-18:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Meitiņai rit 9. mēnesis, bez viņas vēl nekur neesmu bijusi. Jā, viņa ir krūts-bērns, taču braši ēd arī putras, dārzeņus un augļus, turklāt, ja es jautāju sev:" Vai tad, ja viņa ēstu maisījumu, kas būtu citādi?", gribās atbildēt ar "nē”...
NĒ, es nevaru iztēloties, ka viņa pamostas, un mammas nav blakus, NĒ, es nevaru iedomāties, ka varētu kādam viņu "uzgrūzt", NĒ, es nevarētu izklaidēties, kad viņas nav man blakus...
Un tomēr - man gribētos pēc šiem 8 pilniem mēnešiem (+2 pēdējiem mājās nodzīvotiem grūtniecības mēnešiem) iziet sabiedrībā vienai (vai divatā ar draugu), gribētos sajust, ka neesmu tikai mamma un mājsaimniece. Bet iekšā dzīvo visi šie “nē”….
Liekas, tos radīju es pati – izšķiroties par labu bērniņam, es prātā pateicu “ardievas” sabiedriskajai dzīvei un jautrībai. Un pie tā arī turos. Jā, ir brīži, kad rodas sajūta – visiem iet tik forši, tikai es sēžu mājās, taču to uzreiz nomaina apziņa, ka tā bija mana izvēle, ka meitiņa ir pats labākais, kas ar mani noticis Un tā arī ir! Tā nu domas par iešanu/braukšanu pazūd. Līdz nākamajai reizei.
Kaut kā nepamet sajūta, ka būšu bezatbildīga mamma, ja kaut kur došos bez viņas. Turklāt, ja pieskatītājs nebūtu tētis, bet kāds cits radinieks, nemitīgi sev pārmestu, ka esmu “uzgrūdusi” kādam savu bērnu – savu vienīgo īsto pienākumu. Un tas, ja šī ome vai tante teiktu, ka tas nav apgrūtinājums, visticamāk, mani nepārliecinātu.
Šīs manas iekšējās pretrunas tikai pastiprināja kāda vakardienas “ainiņa”, kad satiku kādu citu mammu, kuras meitiņa ir Ievas vienaudze. Šī mamma stāstīja, kā pārbraukusi mājās no atpūtas Rīgā. Izbrīnīta teicu, ka es gan vēl nekur neesmu bijusi, pēc kā viņa pārsteigta atbildēja, ka braukājusi jau vairākkārt. Šeit vēl jāpiebilst, ka viņai ir 2 bērni. Atrodas laiks, griba, pieskatītāji un – mamma smaida!
Bet man, to dzirdot, ieslēdzās divas reakcijas vienlaicīgi – neliels skaudības dūriens un doma par to, ka šī mamma ir bezatbildīga un nolaidīga. Es zinu, ka tas tā nav! Tie vienkārši ir mani “tarakāni galvā”. Liekas, man JĀBŪT mājās, JĀBŪT ar bērnu. Un viss.
Un tad nu mans jautājums Jums, mīļās mammas – kā jūs saņēmāties kur doties? Kā spējāt “atdalīties”, kad ik mirklis ir pavadīts ar to mazo cilvēciņu? Kad ir labākais laiks, respektīvi, kad mazulis ir gana vecs, lai tiktu atstāts bez tuvākās personas – mammas? Kaut uz dažām stundām. Kam lūdzāt mazo pieskatīt? Kā tikāt pāri uztraukumam un sirdsapziņas pārmetumiem? Galu galā, kā viss noritēja? Padalieties! :)
P. S. Foto no personiskā arhīva - diena, kad vērojām lietu, dzīvojot uz palodzes. :)
Vecākais pirmoreiz palika ar vecomammu 3 nedēļu vecumā, man bija jāaizstāv kursa darbs. Jaunākais uz ilgāku laiku tika atstāts ar vecomamamu gada vecumā, jo es uz laiku pārtraucu BKA, lai darbā palaistu atvaļinājumos kolēģus.
Manuprāt, bailēm atstāt bērnu ir divi avoti. Viens ir pārliecība, ka neviens, neviens nav spējīgs parūpēties par Tavu atvasi, tikai un vienīgi tu pati un otrs ir - neuzticies tam, pie kura varētu mazo atstāt uz laiku. Ar pirmo avotu vari tikt galā tikai tu pati, ir jāsaprot, ka neaizvietojamu cilvēku nav un reiz tāpat , tas mazais būs no sevis jāatlaiž. Ar otro - atrodi tādu, kam vari uzticēties. Man tāda ir mana mamma un viena draudzene - droša kā klints.
Un saproti reāli - visur bērnu līdzi staipīt nevar un nevajag un mūžīgi mājās sēdēt arī nevar.
Acimredzot majas ar bernu vel neesi atsedejusies,lai loti veletos iziet cilvekos.
Man ir vairak ka 1 berns,un es jau planoju ka brauksu uz jurmalu atpusties(viru ar berniem atstasu majas), ka sovakar viena pati aizbrauksu uz lielveikalu pastaigat un iepirkties. Sis iziesanas man ir vajadzigas ka svaigs gaiss,kuru elpot. Citadi reizwm klust morali gruti kateu nakti celties,pa dienu traukus mazgat,est gatavot,pamperi,drebes,vakt visu. Ea ari gribu atpusties,bet laukam jau 1.bernu mammam lidz sai atputai ir jaizaug.
Raineru pirmo reizi atstāju divos mēnešos pie vīra māsas, jo vīrs dikti gribēja uz Positivus festivālu, nekādus sirdsapziņas pārmetumus neizjutu!
Man ar pirmo bernu. Pirmo reizi atstāt bija viss grūtāk, vet vīrs bija ļoti uzstajigs izvilka mani no mājas uz vairākām stundām.
Nākamais līmenis ir spēt bērnu uzticēt ciemos omei uz gandrīz nedelu. tur ar paldies viram. Jo speju to izdarit jau no mazaa 2gadu vecuma un mazais atpūties un es ar.
Man sanāca tā, ka diezgan negaidīti, kad meitiņai tikko palika 9 mēneši, bija jāstrādā. Nebija nekādas noteiktas stundas, bet bija jābūt darbā un jāstrādā dažreiz pat visu dienu. Tajā laikā nevarēju atstāt -kad varēju, ņēmu līdzi slingā, tā arī pārvietojāmies pa darbu. Kad bija atbildīgi brīži, sarunāju, ka vecāki brauc man līdzi uz darbu un lekciju laikā, kad man jārunā, ir turpat blakus ar meitiņu. Bija arī kuriozi mirkļi, kad lekciju starplaikā zīdot meitiņu, viņa aizmiga, bet nekā nevarēja atdalīt no krūts, uzreiz modās. Tad sāku lasīt lekciju ar bērnu pie krūts, apsegtu ar blūzīti, līdz atdalījās 😀 Tā darīju kādu mēnesi, līdz 10 mēnešu vecumā sāka staigāt, tad bija grūtāk, jo negribēja būt klēpī, visur rāpās, visu gribēja izpētīt. Bet līdz ar to arī jutu, ka vairs nav tik atkarīga no manis. Ļoti pamazām, pa kādām 3 stundām sāku atstāt mājās vecākiem. Ap gada vecumu jau varēju atstāt gandrīz uz visu dienu. Tad arī mans darbs beidzās un nākamā atstāšanas reize jau bija, kad bija gandrīz 2 gadi. Tad vairs nejutu nekādus satraukumus - zinu, ka esmu viņai radījusi drošības sajūtu un sāku atstāt tikai tad, kad viņa pati tam bija gatava.
Es pirmo reizi atstāju mazo mammai, kad bija jaaiziet pie ārsta, tas stundas laika vismaz 3 sms uzrakstiju jautajot vai viss ok. Nākama reize bija, kad mazajam bija 2 menesi un vajadzeja gan pasai, gan viram nopirkt zabakus, tad atstājam maniem vecakiem, bet sirdsapzina negrauza, jo ara klejoja virusi un labāk, lai berns mājās nevis veikala. Pedejo reiz atstajam nesen, tagad mazais jau paaudzies 5 menesus liels un virs aicinaja uz kino, atstajam mammai un masai, tad gan bija sirdsapzinas parmetumi, ka atstaju bernu,lai izklaidētos, betari gribejas iziet kaut kur divata. Kino ari cekoju telefonu vai nav zvanits vai rakstīts un pec filmas rakstiju sms masai jautajot ka iet, kaut gan kino no majam 5 minusu attaluma😀
Pirmo reizi atstāju meitu tik pēc 4mēn vecuma, lai ar vīru uz kino aizskrietu. Tik pec tam saņēmo reizi mēnesi uz kādu stundu/divām atstat omitei. Ir bijušas reizes kad vecvecmamma vīra jauta kapec viņai neatstaju - teikāu godīgī ap 80 gadus vecam cilvēkam bail atstāt. Tagad otro bērniņu vēl neeu atstājusi un iet jau 6mēn. Galvenokart ja ietu kkur tad kopā ar vīru un atstāt omi ar 3gadnieci un 6mēn vecu bērni liekas ka kko nenovaktēs. Vēl varētu saviem vecākiem atstāt jo viņi vismaz ir divi un diviem bērniem.
Jā, iespējams, tā ir arī man. Mazliet nomācoša sajūta. 😉
Man ir pilnīgi tāpat. Varbūt ja mana mamma vai kāds cits tuvs cilvēks būtu tuvāk es spētu uzticēt, bet arī VARBŪT. Es drīzāk apbrīnoju tās mammas kas tā var. Es jūtu lielu vainas apziņu, kad man piedāvāja labu darbu un es aizsūtīju bērnu 1,6g.uz bd, tas taču itkā normāls vecums,bet vienalga. Esmu runājusies ar gudriem cilvēkiem par šo sajūtu un konstatēja,ka man ir pārāk liels mātišķais instinkts.
Varat saukt mani par bezatbildīgu vai jebkā citādi, bet es savu jaunkundzi diezgan bieži kā minimums uz pāris stundām atstāju jau no 1mēn vecuma. Un mums viss ir super! Ilgākais ir bijis 2 dienas no vietas, bet ir bijis arī nedēļas garumā katru dienu 🤓18 pie vecmammas. Man savi treniņi, periodiski mazi darbiņi, kā arī vienkārši gribas izrauties no mājas vienatnē. Man nekādu pašpārmetumu nav, uzskatu, ka tas nāk par labu gan man, gan meitai. Patīk dienas beigās jau sailgoties pēc peciņas. Nevaru iedomāties gadu pavadīt nekur neejot bez bērna, man liekas arī viņai nāk par labu pabūt ar citiem cilvēkiem. Atstāju pie saviem vai vīra vecākiem, maniem vecvecākiem, māsai, draudzenēm ar bērniem, draudzenei bez bērniem, vārdu sakot tam, kas gatavs ņemt pretī un ērti aizvest. Prieks gan viņiem, gan mums. Meitai tagad gads.
Jā, intetesanta pieredze, paldies, ka dalījies. 😀
Likās, man vienīgajai ir tā "uzgrūšanas" sajūta, izrādās - nē. Un man bija līdzīgi ar barošanu - biju saķērusi smagu vēdera vīrusu, aptiekāre iedeva zāles, kuras barojot nevar dzert, tad nu sagatavoju pudeli un maisījumu, kuru biju tālredzīgi nopirkusi (pēc atūdeņošanās uz 2 dienām pazuda piens). Protams, mazā pudeli neņēma, bet zāles jau biju sadzērusies... Jā, tās tiešām palīdzēja, vismaz varēju parūpēties par savu bērnu, bet tāpat bija vainas izjūta, ka savam labumam atņemu viņai pienu... Tā kā varu saprast tās sajūtas. 😀
Mana pirmā pieredze nebija tā labākā, kad ar draudzeni devāmies uz Dona koncertu meitiņai bija 5 mēneši - piens atslaukts, drošības pēc arī maisījums nopirkts, tāpēc likās, ka vienu vīna glāzi jau var izdzert. Koncerta beigās, kad tikko vīna glāze izdzerta, mamma taksta, lai gatavojos barot meitu, jo pudeli nekādi nevar iemānīt...tad iestājās panika...likās kā es vispār uzdrošinājos iedomāties, ka varu sev atļauties koncertu un bēl vīna glāzi. Sajūta bija briesmīga un likās, ka nekad vairs nekur neiesu un viņu neatstāšu. Nu ir pagājuši gandrīz 4 mēneši un ar krūti vairs nebaroju, bet lai arī uz kādām 2h viņu omītēm atstāju, tā "uzgrūšanas" sajūta nekur nepazūd. Es viņu tā mīlu, ka pat pie manikīra labprāt viņu līdzi ņemtu, bet saprotu, ka mums vienai no ptras arī ir jāatpūšas, kā arī bērnam jāpierod pie citiem cilvēkiem, galu galā, bērnu dārzā arī būs jāiet, kur būs sveši bērni, svešas audzinātājas un es klāt arī nevarēšu būt. Mammām ir jāvelta arī laiks sev, kaut vai reizi nedēļā uz pāris h... pavisam cits sajūta un entuziasms mājas darbiem un ikdienas rūpēm. Varētu rakstīt vēl un vēl, arī par to, ka vīrs baidās vēl tagad palikt viens ar mazo, kas sagādā problēmas atrast laiku sev, bet tas jau cits stāsts
Esmu atstajusi bernus ar vira mati un mammu, bet nepatik man. Loti atskiras domas par to, kas un ka ar bernu. Ar lielo puiku nevaru tikt gala pec tam, jo ome redz saka ka ta var un mammas teiktais tad neko nenozime. Ja ir iespeja, nemu lidzi. Lielakas izklaides planoju, kad visi varesim pilnvertigi piedalities. 😀
Protams, var! 😀 Tomēr ir brīži, kad gribas brīvas rokas, "nesapiņķerētas" kājas, klusumu un sarunas, kas nesastāv no pamperu satura un biezenīšu receptēm vai :"Saki mamma!" 😃 😀 Gribās, tomēr bail. 😀
Tāda "mobilā" aukle ir ļoti interesanta ideja, kas noteikti padārgi izmaksātu (izklausās pēc pilnas slodzes darba, - lai gan piepalīdz ar sīkumiņiem, nemitīgi blakus). 😉
Jā, domāju, man arī ātrāk nesanāks. 😀
Es atstāju bērnus dzīves biedram un vienreiz omei,jo bija jādodas uz bērēm. Prom esmu bijusi maksimums uz 3h. Bet pirmo reizi atstāju,kad bija mēnesi vecs.
Omes mēdz iet pastaigāties ar abiem bērniem. Pašas prasa,tad neliedzu viņām to prieku 😃
Uz nakti mazākais nav vēl atstāts,vecāko puiku atstāju pirmo reizi 1.5g vecumā un domāju,ka tagad būs tāpat.
Var jau atpūsties arī ar bērnu. 😀 Tas nu tā, varbūt var saplānot, izdomāt un visi braukt/doties kaut kur.
Es uz kino ar draudzeni gāju, kad bērnam bija apm. 1,5 mēneši. Protams, pieskatīja vīrs.
Tagad es domāju, ka vajag aukli. Bet tādu, kurai nevis "uzgrūst" bērnu, bet tādu, kas ikdienā palīdz. Piemēram, iznest ārā ratus, izvilkt kūku no cepeškrāsns, pastumdīt ratus, kamēr ieskrienu veikalā, pie šuvējas vai citur, kur "tā ātri" uz 5-10 min.. Tādu, kuru varētu ņemt līdzi atvaļinājumā, lai varam ar vīru pabūt arī divatā kamēr bērns guļ.
Nu uz to stundiņu, divām, kamēr iepērkos, tētukam atstāju, protams. Viņš mums daudz strādā, arī neatpūšas - negribās kaut kā atstāt tajās retajās brīvajās dienās un kaut kur braukt izklaidēties, kamēr viņš nav pat normāli izgulējies. Bet viņš, protams, neatsaka, kas ir tikai loģiski. Pati viņa acīs redzu nogurumu. 😀
Tādā vecumā biju ar mieru atstāt tikai vīram. Nu, tur stundiņa-pusotra, ja aizmidzis, tad arī vīramātei vai mammai, bet arī centos būt atpakaļ drīz.
Tā nav nekāda bezatbildība un uzgrūšana - bērna tēvs ir tikpat atbildīgs un tikpat tuvs kā mamma - vismaz manā ģimenē tā gribu, lai būtu. Savukārt mammas ir priecīgas ik pa laikam apčubināt mazbērnus un dot man dažas stundiņas brīvības.
Bet vispār es tikai par to, ka jādara, kā gribas. Gribas būt kopā ar mazo, tad arī nevajag nekur skriet. Bet nemērīt citas pēc savas mērauklas.