08.10 15:30-17:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Meitiņai rit 9. mēnesis, bez viņas vēl nekur neesmu bijusi. Jā, viņa ir krūts-bērns, taču braši ēd arī putras, dārzeņus un augļus, turklāt, ja es jautāju sev:" Vai tad, ja viņa ēstu maisījumu, kas būtu citādi?", gribās atbildēt ar "nē”...
NĒ, es nevaru iztēloties, ka viņa pamostas, un mammas nav blakus, NĒ, es nevaru iedomāties, ka varētu kādam viņu "uzgrūzt", NĒ, es nevarētu izklaidēties, kad viņas nav man blakus...
Un tomēr - man gribētos pēc šiem 8 pilniem mēnešiem (+2 pēdējiem mājās nodzīvotiem grūtniecības mēnešiem) iziet sabiedrībā vienai (vai divatā ar draugu), gribētos sajust, ka neesmu tikai mamma un mājsaimniece. Bet iekšā dzīvo visi šie “nē”….
Liekas, tos radīju es pati – izšķiroties par labu bērniņam, es prātā pateicu “ardievas” sabiedriskajai dzīvei un jautrībai. Un pie tā arī turos. Jā, ir brīži, kad rodas sajūta – visiem iet tik forši, tikai es sēžu mājās, taču to uzreiz nomaina apziņa, ka tā bija mana izvēle, ka meitiņa ir pats labākais, kas ar mani noticis Un tā arī ir! Tā nu domas par iešanu/braukšanu pazūd. Līdz nākamajai reizei.
Kaut kā nepamet sajūta, ka būšu bezatbildīga mamma, ja kaut kur došos bez viņas. Turklāt, ja pieskatītājs nebūtu tētis, bet kāds cits radinieks, nemitīgi sev pārmestu, ka esmu “uzgrūdusi” kādam savu bērnu – savu vienīgo īsto pienākumu. Un tas, ja šī ome vai tante teiktu, ka tas nav apgrūtinājums, visticamāk, mani nepārliecinātu.
Šīs manas iekšējās pretrunas tikai pastiprināja kāda vakardienas “ainiņa”, kad satiku kādu citu mammu, kuras meitiņa ir Ievas vienaudze. Šī mamma stāstīja, kā pārbraukusi mājās no atpūtas Rīgā. Izbrīnīta teicu, ka es gan vēl nekur neesmu bijusi, pēc kā viņa pārsteigta atbildēja, ka braukājusi jau vairākkārt. Šeit vēl jāpiebilst, ka viņai ir 2 bērni. Atrodas laiks, griba, pieskatītāji un – mamma smaida!
Bet man, to dzirdot, ieslēdzās divas reakcijas vienlaicīgi – neliels skaudības dūriens un doma par to, ka šī mamma ir bezatbildīga un nolaidīga. Es zinu, ka tas tā nav! Tie vienkārši ir mani “tarakāni galvā”. Liekas, man JĀBŪT mājās, JĀBŪT ar bērnu. Un viss.
Un tad nu mans jautājums Jums, mīļās mammas – kā jūs saņēmāties kur doties? Kā spējāt “atdalīties”, kad ik mirklis ir pavadīts ar to mazo cilvēciņu? Kad ir labākais laiks, respektīvi, kad mazulis ir gana vecs, lai tiktu atstāts bez tuvākās personas – mammas? Kaut uz dažām stundām. Kam lūdzāt mazo pieskatīt? Kā tikāt pāri uztraukumam un sirdsapziņas pārmetumiem? Galu galā, kā viss noritēja? Padalieties! :)
P. S. Foto no personiskā arhīva - diena, kad vērojām lietu, dzīvojot uz palodzes. :)
kerstyna
mamma88
Ilvija82
ziemelbriedis
SauleDace
luāra
Ievas_mamma
Brīve
Katrina1992
DianaGreidane
īgLa