25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 9
Armands un Iveta Simsoni ir pazīstami jau gandrīz 24 gadus un šajā vasarā svinēs savas Dzintara kāzas. Šo gadu laikā viņi kļuvuši par četru burvīgu meitu vecākiem.
Armandu atpazīsi kā TV raidījumu vadītāju, hokeja kluba “Dinamo Rīga” tehnisko direktoru un Māmiņu Kluba Māmiņu brokastu vadītāju, savukārt Iveta ir Simsonu ģimenes mājas sirds un dvēsele.
Gan Armands, gan Iveta auguši divu bērnu ģimenē, tāpēc attiecību sākumā pat nav apsvēruši domu par tik kuplu ģimeni. Kā teic Iveta, sākumā viņiem bijis grūti tikt pie pirmā bērniņa, tāpēc par tik kuplu bērnu pulciņu pat nav domājuši. Brīdī, kad pieteikusies pirmā meitiņa, abi zinājuši, ka centīsies, lai ģimenē būtu vismaz divi bērni. “Šad tad, sēžot vakarā pie vīna glāzes, prātojām, ka vairāki bērni varētu būt forši, taču bija jautājums – kā tad dzīvosim? Kā dzīvosim, kad būs bērns, jo iepriekš rūpējāmies par diviem kaķiem,” saka Armands. Viņš stāsta, ka ar pirmo bērnu nebija tik traki, tad pamēģinājuši otro, lai pārliecinātos, vai varēs izdzīvot un bērns “neapēdīs” visu naudu. “It kā ir OK. Es nevarēju iedomāties, ka būsim tik kupla ģimene. Šobrīd tā ir tāda bagātība un vērtība. Tas ir nācis pats no sevis,” secina četru meitu tētis. Iveta piemetina, ka visgrūtākais bijis saņemties otrajam bērnam.
Armands, runājot par to, kā ir būt četru meitu tēvam, atzīst, ka ne katram ir dota tāda svētība. Iespējams, viņš iepriekšējā dzīvē izdarījis kādu ļoti labu darbu, ka tagad viņam apkārt ir tik skaistas sievietes. Tiesa, viņš piebilst, ka dažkārt sabiedrība uzliek lielu spiedienu, jo esi bārdains vecis, spēlē un strādā hokeju, tāpēc noteikti vajag piekto. “Tas piektais daudziem aizvien ir aktuāls, bet sākumā tieciet paši pie pirmā, un tikai tad jautājiet man par piekto,” aicina Armands, kurš nereti saņem jautājumus par to, vai ģimenē tiek plānots arī piektais bērns.
Simsonu ģimenē visu ģimenes locekļu dzīves organiski savijušās kopā, saka Armands: “Pēc pirmās meitas uz dzemdību namu mēs braucām divatā, pēc otrās braucām trijatā un, tiklīdz Eimija iebļāvās, Patrīcija jau bija klāt dzemdību palātā un skatījās, kas tur notiek. Pēc Heidijas jau braucām četratā un, tiklīdz viņa piedzima, pirmās divas jau bija iekšā dzemdību zālē. Pēc Odrijas mēs braucām jau visi pieci.”
VISU INTERVIJU SKATIES ŠEIT
Visvairāk jaundzimušā bērniņa periodu Iveta izbaudījusi ar pēdējo meitiņu Odriju. “Ar pirmo vairāk bija satraukums, jo nevarēja zināt, kas būs pēc mēneša vai diviem, tāpēc viss laiks pagāja ļoti ātri. It kā es neiespringu, taču laiks paskrēja ātri,” saka Iveta. Viņa teic, ka apzinās, ka Odrija ir viņu pēdējais bēbītis, tāpēc šo periodu izbaudījusi visvairāk.
Brīžos, kad viņa jūtot, ka viss kāpj pāri galvai, cenšoties atrast laiku arī sev: “Armands man ļoti nāk pretī, tāpēc varu visu saskaņot un atrast laiku sev.” Par šo tēmu ko teikt ir arī Armandam, kurš smejoties teic, ka dažkārt gan nākas Ivetu no mājas izgrūst piespiedu kārtā: “Būt par mammu ir smagākais un grūtākais darbs, kādu vien var iedomāties, jo mājās ir ne tikai četri bērni, bet arī es ar saviem untumiem, tāpēc mijiedarbība un sadarbība ir ļoti svarīga.” Viņš piebilst, ka nav vienas formulas vai parauga, pēc kuras būtu jāmēģina dzīvot: “Plūsti pa straumi un ļaujies!”
Runājot par vērtībām, kuras vēlētos turpmākajā dzīvē dot līdzi savām meitām, Armands bez ilgas domāšanas norāda, ka tā noteikti ir ģimene. “Skan vienkārši, bet patiesībā tur apakšā ir īsts skudrupūznis ar vērtībām,” saka Armands. Viņš piebilst, ka no vecākiem ir atkarīgs tas, cik tālu tiks palaista makšķeraukla ar bērniem, jo, neskatoties uz bērna vecumu, viņš tāpat visu laiku atrodas makšķerāķa galā. “Galvenais, lai no āķīša nenorautos un vecāks jebkurā laikā varētu patīt makšķerauklu atpakaļ, pavilkt bērnus tuvāk un piesēdināt pie lielā ģimenes galda,” novēl Armands. Viņš norāda, ka bērniem nevajadzētu vairīties no saviem vecākiem: “Jā, vecāks dažkārt ir dusmīgs un nīgrs, bet viņš ir tavs labākais draugs, no kura nevajag neko slēpt.”