Aktīva mamma - kad ir par daudz?

Labs rīts!

Nesen sanāca aizdomāties par sevi kā par aktīvo mammu. Šajā gadījuma es zem šiem vārdiem "aktīva mamma" ietveru grūtniecības periodu un bērna kopšanas laiku, kad mammas 1.pienākums ir rūpēties par mazuli, nevis mazgāt traukus, iet uz darbu vai gludināt veļu.

Es pati sevi uzskatu par diezgan aktīvu mammu (grūtniecības laikā ar visu Kārli vēderā paspēju nolikt autovadītāja tiesības (jā, vidusskolā nenoliku), nokārtoju ļoti veiksmīgi maģistra grādu (aizstāvējos trīs dienas pirms Kārļa dzimšanas), uzrakstīju publikāciju Latvijas Universitātei un veiksmīgi atvēru savu veikaliņu ( es šeit nelielos ar saviem darbiem, bet mēģinu pamatot, kāpēc uzskatu, ka esmu aktīva mamma). PĒC dzemdībām - turpinu vadīt darbu un visu citu, kas saistīts ar veikalu (Kārlis diezgan bieži ir ar mani tajos darbos, biznesa sanāksmēs un tikšanās laikā ar partneriem), ceļojam kopā ar Kārli (ir lidotājs ar stāžu - 2 reizes jau), apmeklējam pasākumus visi trīs kopā, ejam uz restorāniem kopā (p.s. gribas uzslavēt un ieteikt restorānu "vairāk saules" uz Dzirnavu ielas - pagarbstāvs ir perfekti draudzīgs ģimenēm ar bērniem/zīdaiņiem-> vairāki bērnu krēsliņi, plašs un liels stūrītis bērniem ar dažādām rotaļļietām un paklājs kā grīdas segums, kur Kārlis izlīda (nerāpo, bet lien) krustu šķērsu) braucam uz radu dzimšanas dienām kopā - esam ģimene-> kur mēs ar vīru, tur arī Kārlis (nevienam viņu īpaši neatstājam, esam maksimāli ilgākais laiks kadām ļoti tuvam palūguši 3 stundas pieskatīt).

Kad piedzima Kārlis, jutu, ka, ja viņš emocionāli un fiziski atļaus (nebūs niķīgs un nepacietīgs un vakaros labi gulēs un nekādi slikti uz viņu neatsauksies vecāku aktīvais dzīvesveids, ka tad arī aktīvi viņu iesaistīsim visur, jo bērns nav nekāds šķērlis). Tfu, tfu, tfu - paldies, ka Kārlis tiešām ir ar milzīgu pacietības devu un viņam patīk gulēt un nejūtam, ka viņš būtu stresā, nemitīgas vides maiņas dēļ vai satikto apkārtējo cilvēku dēļ.

Bet nesen divas lietas manī tā lēnām kurbulējas, ka sāk likties, ka varbūt tomēr es par daudz lēkāju riņķī apkārt, sāku justies vainīga (lai gan vīrs saka, ka es par daudz domājot). Lidmašīnā kundzīte gados bubināja, vai tad tiešām ar tādu zīdaini esot jālido (Kārlim ir 10 mēneši, liels vīrs, ka nevar panest, stutējas augšā un turēdamies mēģina staigāt un prot niķoties karaliski - ceļ vēderu gaisā pie katras darbības, kur neļauju darīt viņam to, ko viņš iedomājies, piemēram, pasūkāt savu telefonu; un kā lidmašīna paceļas viņš vienmēr aizmieg un noguļ visu ceļu); sievietēm ar maziem bērniem vajadzētu būt mājās - mierā un klusumā. Tajā brīdī es centos nepievērst uzmanību, pat neko neatbildēju (lai gan mēle jau niezēja, kā gribējas kas pateikt), bet tagad tā kau kā, nezinu, ik pa laikam to atceros un nodomāju, varbūt tomēr - mierā klusumā...

Otrs, frizētavā atradu salīdzinoši vecu žurnālu, kur bija intervija ar Andeles Mandeles radītāju un "mammu", kura sniedza interviju tikko pēc meitiņas dzimšanas (vot, neatceros tagad, kas par žurnālu) un viņa tur stāsta, ka visu kopš bērna piedzimšanas dara lēnām, izbaudot, bez steigas...viegli, bez stresa..visu citu noliekot malā - izlasīju interviju un nodomāju "Oho, redz kā viņai sanāk tā bez maz vai idilliski..." un uzreiz nodomāju "a es gan kā trakā nesos riņķī apkārt". (uzreiz ienāca prātā tas, kā es parasti jūtos viesnīcās, kur ir zviedru galda tipa brokastis - ienāk, piemēram, itālietis vieglu soli brokastu telpā; viņas izskatās labi un staro, izdzer nelielu kafijas tasīti, izdzer glāzi ūdeni un paķer banānu un tā ar vērienu aiziet, kamēr tajā pašā laikā es mēģinu nogaršot visu, kas tiek piedāvāts, vairākas reizes papildinot visu uz šķīva un mēģinot izdzert tik daudz sulas, lai pietiktu visai dienai; rezultātā vīrs var mani ripināt ārā no brokastu telpas).

Tagad es domāju, kad ir par daudz? Vai var būt pārāk aktīva jaunā mamma? Vai ir vērts justies (nedaudz, tikai bišķiņ) vainīgai, ka turpini visu darīt kā līdz šim, tikai kopā ar bērniņu? Vai tomēr vajadzēja sēdēt mierā, klusumā... Mana mammas intuīcija saka, ka Kārlis jūtas labi, es to jūtu, bet ar visu to šī vainas sajūtas apziņa iezogas ik pa laikam. Nē, nu nav jau tā, ka mums nav dienas, ka es visu dienu nostaigāju pidžammā, bez dušas un neko nedaru - ir tādas dienas, ir!

Vīrs  noteica, ka nevar zināt kā vajag darīt ( miers klusums vs. aktīvs dzīvesveids ar mazuli); vienkārši vajagot otru bērniņu un ar otro bērnu piekopt mierīgo dzīvi un tad es varēšot salīdzināt - kas labāk bērnam utt.

Ir jau labi, esmu laimīga un jūtu (tiešām jūtu, ka ir OK), bet nu šad tad iezogas tā doma "nomierinies, Karīna, apstājies un ieelpo un esi nedaudz mierīgāka un mazāk aktīva".....