Ak,šie ziedi,ziedi,ziedi!

Ak,šie ziedi,ziedi,ziedi!

Visa mana dzīve ir kā viens skaists zieds.Skaists un krāsām bagātīgs.Tomēr,ja man ir jāsaka kādu es ziedu redzu sevī,tad nevaru nemaz tik vienkārši atbildēt.Esmu pavasara cilvēks.Ļoti mīlu dzīvot laukos,mīlu rušināties pa zemi,sēt,stādīt,ravēt.Ar pirmajiem saules stariem manī mostās nepieciešamība braukt uz laukiem,skatīt,ko jau var sākt darīt.Bet tā nav bijis vienmēr.Esmu mukusi no laukiem,kā velns no krusta.Un pie sevis stingri nolēmusi,ka nekad laukos neatgriezīšos!

Agrā jaunībā varētu būt,ka sevi izjutu kā krokusa ziediņu,kurš kā sajutis saulīti,tā tūlīt pastiepies tai pretī.Biju maigs un kautrīgs lauku cilvēciņš,kurš ir atvērts un lielā mērā naivs,kurš cenšas uzsmaidīt katram garāmgājējam.Uzticīgs bez gala,taču ne vienmēr  šī uzticība ir atmaksājusies.

Laikam ejot,es augu un pilnveidoju sevi.Un manā dzīvē ienāca periods,kad sāku uzskatīt sevi par narcisi!Augstprātīga,sevī iemīlējusies egoiste.Man likās,ka visai pasaulei ir jāgriežas tikai ap mani.Un taisnība ir tikai un vienīgi man!

Pagāja laiks,mainījās mana attieksme pret dzīvi,pret tās pamatvērtībām.Biju iemācījusies atsijāt pelnus no pelavām!Tulpes ziedam,no mazītiņiem sīpoliņiem,klāt rodās ar vien jauni ziedi.Un tā,arī es vairs vairs nebiju vientuļa!Tāpat kā graciozā tulpe,es izveidoju gimeni un mums piepulcējās atvasītes.

Kad jautāju vīram,kā viņš domā,kurš no ziediem es varētu būt.Atbilde bija bez apdomāšanās-roze!Nu,bet protams,ko citu viņš būtu varējis teikt.Rozes ir tie ziedi ko viņš man dāvina visos svētkos,jubilejās un kādreiz arī ikdienā.

Savai piecgadīgajai meitiņai jautāju,kas es varētu būt par puķīti?Meita saka,rozīte!Uz jautājumu,kāpēc tu tā domā,bērns atbild,tapēc,ka man patīk rozītes!

Bet man pašai šis konkrētais dzīves periods asociējas ar lilijām.Esmu nu jau nobriedusi,patstāvīga sieviete.Ar stabilu vietu zem šīs saules.Esmu sasniegusi gandrīz visu ko esmu vēlējusies,atstājot dažas lietiņas,lai ir vēl uz ko tiekties!Tāpēc tagad šis ir mans laiks krāšņi plaukt un ziedēt!