Aizbildnes dienasgrāmata. 1.daļa. Tā viss sākās.

Aizbildnes dienasgrāmata. 1.daļa. Tā viss sākās.

Dažkārt ir tādas naktis, kad neguļās. Tādas naktis, kad visi guļ, bet Tev tūkstošiem domu maļās un maļās pa galvu. Kad gribas raudāt un ar pieri sienā skriet. Kad nezini ko darīt tālāk un kāpēc vispār dari to ko dari tagad. Tieši šajās naktīs dzimst idejas. Tieši naktīs tiek izauklēti bērni un tūkstoš domu salikts pa plauktiņiem.

Jau labu laiku domāju - vajag vai nevajag, gribu vai negribu... Sapratu, ka MAN vajag. Aizbildniecība ir laba un forša padarīšana. Bet..nevienmēr tik ziedoša un smaržojoša kā pļava pēc vasaras lietus.

Grūtumiem pāri tikt man palīdz rakstīšana . Šonakt aizsāku pierakstīt savu ceļu uz aizbildniecību Un ikdienu - kā ir būt aizbildnei. Nav divu vienādu cilvēku un nav divu vienādu aizbildniecību, bet svarīgākais ir tas, ka nē viss ir tā kā izskatās. Ir ērkšķi. Asi un sāpīgi. 

 

Lai turpinātu ar šodienu man vispirms jāatgriežas tur, kur viss sākās...

2018.gada 6.marts. Mazais nepilnu nedēļu vecais Henrijs tikko saldi aizmidzis saldi čuč man klēpī. Atskan telefona zvans no manas 4 gadus jaunākās māsas:
- Santa, Tu dzirdēji? - satraukuma pilna viņa man vaicāja.
- Par ko ir runa?
- Mammai noņēma Kristīni! Šodien vienkārši atbrauca pakaļ Children service un aizveda. Brālis šokā.

Un es arī. Viss taču bija kārtībā. Agrāk varētu vainot pārmērīgo alkohola lietošanu, bet tagad, kad mammas dzīvē beidzot nokārtojusies. Kāpēc, lai Children service mazo nepilnus 4 gadus ceco Kristīni izņemtu no ģimenes. Domāju... Zvanīt vai nezvanīt mammai. Nav jau mums tādas attiecības, lai viņu uztrauktu manas problēmas un man - viņas. Un tomēr... Viņas bērns ir mana māsa. Meitene, kuru nekad dzīvē neesmu redzējusi un ar kuru nekad neesmu pārmijusi ne vārda ir mana māsa. Kristīni biju redzējusi kā smalku ēnu dažos videozvanos ar brāli, bet tas arī viss.

Kārtējo reizi izlaidu visu caur sevi. Nespēju valdīt asaras. Mana Emīlija ir tikai gadu jaunāka. Uz brīdi iedomājos cik izmisusi būtu, ja manu bērnu tā aizvestu. Es laikam nomirtu no sāpēm.

Zvanu mammai. Paceļ, bet balss kā mironim. Bez emocijām. Kristīne ir ievietota britu audžuģimenē. Runājot ar mammu sajūta it kā kāds būtu nomiris un man būtu jāizsaka līdzjūtība. Mamma saka, ka darīs visu ko varēs, lai atgūtu savu meitiņu un tad vēl viens zibens spēriens :
- Ja man neizdosies,Tu varēsi uzņemties rūpes par Kristīnīti?

Šeit nebija divu domu! Protams! Šajā brīdī man aizmirsās viss, kas bijis un pilnībā mobilizējos palīdzēt kā vien varu.​​​​​​

​​​​​Sekot jaunākajiem ierakstiem vari IG @santaarajaberzina

​​

​​​​​​#aizbildnesdienasgrāmata #aizbildne #guardiandiary #guardianship #fostercare #kristine #takecareofeachother #takecare #children #helpmom #love #lovetothemoonandback #throwback2018 #writingmystory