Bērnam jāiemācās šķirties

Ir daudz veidu, kā bērnam nākas piedzīvot šķiršanos. Jāšķiras no vecākiem, no mājām, no tuviniekiem, no mājdzīvniekiem, jāšķiras, kad kāds dodas ceļojumā vai pašam jāpošas uz bērnu dārzu. Tie ir pārdzīvojumi, tāpēc vecākiem jābūt gataviem, ka tie izsauks, iespējams, iepriekš nekad nepiedzīvotu bērna reakciju.

RSU Psihosomatikas klīnikas Attiecību skolā tika vērsta uzmanība uz to brīdi, kad bērnam jāpiedzīvo savu vecāku šķiršanās. Bērna dzīvē nav lielāka pārdzīvojuma kā vecāku šķiršanās. Lai gan kādu laiku bērns jau ir jutis vecāku nesaskaņas, jaunā ziņa ir šokējoša. Lai kāds arī būtu bērns un mājās valdošā atmosfēra, vienmēr paies kāds laiks, kamēr bērns pieradīs pie jaunās situācijas.

Neskatoties uz savstarpējām nesaskaņām, ziņu par šķiršanos labāk teikt abiem vecākiem kopā, iepriekš vienojoties, ka nestrīdēsies, izslēgs televizoru, telefonu. Šādai sarunai piemērotākais ir brīvdienas rīts vai darbdienas novakare.

Bērni nojauš, ka vecāki šķirsies, jo to dzird vecāku sarunās, attieksmē vienam pret otru, tāpēc šī ziņa būtu jāizstāsta pēc iespējas ātrāk. Jāskaidro, ka šķiršanās ir abu vecāku lēmums un bērns nav vainīgs. Turklāt šķiras sieva un vīrs, nevis mamma un bērns vai tētis un bērns.

Bērna uztraukumu rada neziņa, kā šķiršanās ietekmēs viņa paša dzīvi. Tas jāpaskaidro, svarīgi, lai nemainās bērna ikdienas ritms un jau iepriekš ir zināms, pie kura no vecākiem bērns turpmāk dzīvos un kā satiksies ar otru vecāku.

Ko darīt situācijā, ja bērns nezina, kas ir viņa tēvs? Ir bijusi tiesas prāva, tēvs cenšas no bērna atteikties. Ko teikt bērnam?

Būtu ieteicams teikt to, kā ir īstenībā, piemēram, „Tētis tev ir, bet šobrīd viņš tevi nemeklē. Kad izaugsi liels un ja tu gribēsi, varēsi viņu sameklēt, bet šobrīd viņš ir izlēmis, ka nebūs ar mums.” Ir jācenšas atteikties no aizgājušā partnera idealizācijas vai devalvācijas, nestāstīt tikai labās vai tikai sliktās lietas, stāstīt reāli — ka bija gan labi, gan slikti. 

Ar laiku vecāki satiek citus dzīves draugu. Ar bērnu iepazīstināt vajadzētu tikai to cilvēku, kurš tiešām ieņems nozīmīgu lomu paša un bērna dzīvē.

Kurā brīdī var bērnu vest līdzi uz šķirtā partnera jaunajām mājām?

No sākuma tikšanos ieteicams organizēt bērnam drošā vidē, ierastajā mājas vidē, nevis kafejnīcā vai spēļu laukumā. Ja mājās tas nav iespējams, varbūt var tikties vecmāmiņas vai vectētiņa mājās. Tikai tad, kad bērns jūs sagaida bez trauksmes, nekautrējoties viņam var pastāstīt, ka vēlaties parādīt savas jaunās mājas. Iepriekš būtu jāizstāsta, kā tur izskatās, kas un kā tur būs, lai pēc iespējas mazinātu bērna trauksmi.

Un ja jaunajās mājās ir cita draudzene ar saviem bērniem? Kā rīkoties šādā gadījumā?

Bērnu vajadzētu iepazīstināt ar citu draudzeni vai draugu tikai tad, kad šīs attiecības ir stabilas. Bērnam var teikt šādi: „Esmu saticis jaunu draudzeni un esmu viņu ļoti iemīlējis, tāpat kā kādreiz tavu mammu. Nezinu, vai arī tev viņa patiks. Saprotu, ka tev viņu vienkārši nāksies pieņemt. Tu vari justies dusmīgs, es tevi saprotu. Tu droši vari nākt un ar mani runāt.”

Ja jaunajās mājās būs citi bērni, bērnam tas ir iepriekš jāstāsta. Arī jāpastāsta, kā būs, iespējams, būs kāda rotaļlieta, ar kuru varēs paspēlēties. Var teikt, ka ir jauna draudzene, viņai ir citi bērni. „Dažreiz bērni ātri sadraudzējas, bet dažreiz jūtas greizsirdīgi. Ja tu to jūti — nāc un man par to saki, es varēšu tevi uzklausīt.” Tikpat nozīmīgi ir sagatavot arī otrus bērnus. Jārunā par skaudību, greizsirdību, sāncensību, dusmām, lai bērnam šīs sajūtas būtu vieglāk izteikt un saprast, kas īsti notiek.

Ja jaunajās attiecībās piedzimst bērniņš, jāatceras, ka bērns no iepriekšējām attiecībām bieži vien jūtas kā svešs, nepieņemts, neiederīgs. Jādara viss, lai tā nebūtu.

Ja šķiršanās ir tikai komandējuma vai ceļojuma garumā, bērnam par to ir jāizstāsta iepriekš. Vēlams kalendārā parādīt, cik dienas ilgs šķiršanās. Var uzzīmēt grāmatiņu, kur attēlota šķiršanās un tas, ko darīs bērns vecāku prombūtnes lakā, ko darīs vecāki, ko vecāki domās un kāds būs prieks, no jauna satiekoties.

Līdzīgu grāmatiņu var izveidot, kad bērns dodas uz bērnudārzu. Labākais laiks, lai dotos šajā jaunajā pieredzē, ir aptuveni 2,7 gadi, pēc 3 gadu vecuma. Būtu jābūt adaptācijas laikam, kad māmiņa ar bērnu abi dodas uz grupiņu un tur ar katru dienu pavada aizvien garāku laika posmu. Otrā nedēļā ar katru dienu uz arvien ilgāku laiku jau var atstāt bērnu vienu pašu. Jāizdomā, ko jauku vecāki un bērns darīs, kad vakarpusē atkal satiksies. Izdomātais noteikti jāizpilda. Laikā, kad jāsāk domāt par bērnudārzu, var paspēlēt mazās „šķiršanās spēlītes”, piemēram, paslēpes. Var ļaut bērnam ar kādu citu iziet no mājas.

Ja ģimenē kāds ir nopietni slims, arī par to bērnam ir jāzina. Ja slimības iznākums ir nāve, bērns par to ir jābrīdina, jāizstāsta par slimību bērnam saprotamā veidā. Var bērnu iesaistīt mājsaimniecības darbos, lai viņš jūtas līdzvērtīgs un iesaistīts ģimenes rūpēs. Bieži vecāki jautā, vai ņemt bērnu uz bērēm. Bērnam ir jāpiedalās bērēs un jāredz, kā pieaugušie izsēro sāpes par aizgājušo. Arī vēlāk svarīgi bērnu iesaistīt sarunās par aizgājušo.

Ko darīt, ja nomirst vecmamma vai vectēvs?

Bērns izjūt sēras tikai tad, ja tuviniekam ir bijusi milzīga loma viņa dzīvē. Tomēr bērnam būtu jānāk uz bērēm, jāredz, kā pieaugušie cilvēki sēro. Pirms tam vajadzētu pastāstīt, ka, piemēram, „Vectēvs neguļ, viņš ir miris. Viņā vairāk nav dzīvības. Ir pieņemts, ka to, kas miris, laiž smiltiņās. Tas arī bērēs notiks.” Svarīgi teikt taisnību, sagatavot bērnu tam, kas notiks.

Milzīgas sāpes un sēras izraisa arī mīļa dzīvnieka nāve. Bērnam jāļauj izraudāties, atvadīties no mirušā dzīvnieka, kādu laiku atturoties no jauna iegādes. Lai paiet laiks un norimst sāpe. Arī bērnam ir jāiemācās šķirties.  

Psihosomatiskas klīnika atrodas Kapseļu ielā 23, Rīga (Pārdaugava).

Tālrunis: 67625655

E-pasts: info@psihosomatika.lv

www.psihosomatika.lv