19.06 11:30-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Dažreiz ir ļoti grūti sadzīvot ar savām emocijām, it īpaši ja tās ir dusmu lēkmes vai neprasme savaldīt dusmas.
Pašlaik mani visvairāk nomoka attiecības ar dēliņu.
Lai gan dēliņš ienāca ģimene neplānoti, tomēr bija gaidīts un mīlēts. Protams, ka viņa ierašanās pagrieza manu un vīra dzīvi par visiem 360 grādiem. Bija jāapgūst jaunas prasmes un jāpierod pie jaunajiem pienākumiem.
Bet, skatoties, uz mazo, mīļo bērniņu saproti, ka visu ir iespējams paveikt un pārvarēt agrāk šķietami neiespējamos šķēršļus.
Mazais ķipars ir paaudzies, skraida, pļāpā savā valodā un, protams, ka dara dažādus darbus un nedarbus.
Un te tad arī sāk parādīties mana "problēma". Neprasme komunicēt ar dēlu, reaģēt uz viņa dusmām, niķiem un nedarbiem.
Protams, ka par niekiem tracis netiek celts nedz no manas, nedz no bērna puses. Bet kad tas viss sāk ievilkties vai tiek parādīts pārāk uzkrītoši, tad tik sākas.
Bieži vien, kad dēliņš nedabū ko vēlas (paldies dievam tas vēl neizpaužas veikalos, bet tikai mājās vai pastaigu laikā), tad sāk nevis vienkārši bļaut/spiegt, bet bieži vien sit galvu pret grīdu, galvgali, sienu vai ko citu, kas ir tuvumā. Es uz šādām situācijām visbiežāk reaģēju ar "sit, sit, varbūt paliks vieglāk/varbūt paliksi gudrāks".
Pastaigu laikā (un dažreiz arī mājās) pēc kārtējā pateiktā "nē" mēdz arī mesties uz ceļiem un tad sāk īdēt un čīkstēt. Ārā parasti ir vieglāk, jo vairāk iespēju novērst dēla uzmanību uz ko citu, lai niķi pārietu.
Visgrūtāk ir tajos brīžos, kad tiek sadarīti lieli nedarbi vai kad diena jau iet uz beigām un pa dienu to niķu, čīkstēšanu un galvas sišanu ir sakrājies tik daudz, ka pietiek pa virsu ar kādu nenozimīgu nedarbu kā jūtu, ka manī viss sāk vārīties un kādā jaukā brīdī saprotu, ka stāvu un bļauju uz dēlu, uzšauju pa dupsi (dažreiz ar roku, bet kad jau liekas, ka nu ir gana, tad ir ticis arī ar siksnu) vai rokām, reizēm arī parauju aiz auss.
Dažreiz pieķeru sevi pie domas, ka lielā dusmu lēkmē varētu iesist dēlam arī pa seju, bet parasti, paldies dievam, savaldos šādos brīžos.
Labs piemērs ir šis vakars. Dēls pusdienlaikā nogulēja tikai stundu un likās, ka ātri aizmigs vakarā, bet par brīnumu, nekā - skraida pa mūsu gultu un no miega ne miņas. Ieliku gultiņā, bet viņš saka dīdīties arī tur un sviest visu laukā (spilvenu, segu). Ilgi skaidroju, ka tā nedrīkst, ka ir vēls un jāiet gulēt. Pēc laika nedaudz paaugstināju toni, bet paklausības nekādas. Vēl pēc laika sapratu, ka nu ir viss - siksna jau rokā un šoreiz pat no visa spēka mazajam tika. Dēliņš sāka raudāt, un es apsēdos krēslā un arī asaras pa gaisu. Mazais jau klusē, bet es vēl ilgi raudāju lielām asarām. Tad paņēmu rokās, samīļoju, paprasīju piedošanu, pateicu, ka ļoti, ļoti viņu mīlu - vairāk par visu pasaulē. Mazais jau sāka laisties miedziņā, kad vīram piezvanīja un sapnis prom. Atkal dīdīšanās, bet šoreiz piecēlos un aizgāju prom, lai atkal nav tas pats.
Man pašai liekas, ka man tās dusmu lēkmes ir tāpēc, ka biezi vien esmu pārgurusi no visa. Jo diendienā ir jāsēž gan ar mazo (jābaro, jāsagērbj, jānomazgā dupsis, jāvelta laiks viņam, gan pastaigās jāiziet), gan dažādi mājas darbi jāapdara, gan jāpaspēj pastrādāt. Tāpēc bieži vien liekas, ka pat sīkumi spēj izsist no sliedēm un uzdzīt šādas dusmu lēkmes.
Pēdējā laikā šķiet, ka pēc lielām dusmu reizēm viss ķermenis niez. Iespējams, ka tas nav savstarpēji saistīts, bet tomēr daļa taisnības tur varētu būt. Dažreiz mēdz sāpēt arī acis un, skatoties uz lietām, šķiet, ka viss tāds kā miglains.
Bieži domāju par to, ka savas lielās aizņemtības dēļ veltu maz laika dēlam, bet ļoti cenšos laboties un būt kopā ar viņu cik vien iespējams.
Negribu sevi attaisnot un netaisos to darīt, bet tā pagaidām ir iegājies, ka dēlu audzinu viena pati, jo caurām dienām es esmu ar viņu - vīrs agri iet prom un mājās ir tikai vakarā. Kad atnāk, tad paēd, atpūšas (sēžot pie datora) un liekas gulēt. Tā nu man šķiet, ka es esmu atbildīga par dēla pareizu izaudzināšanu. Un man kā mātei, taču ir jāuzaudzina īsts vīrs, nevis mammas dēliņš.
Jāatzīst, ka pati neesmu priecīga par tām savām dusmu lēkmēm - man ļoti gribās iemācities savaldīt tās vai pat vispār tikt galā no tām, lai attiecībās ar dēliņu valdītu tikai mīlestība. Jo pēc lielajām pēršanas vai bļaušanas reizēm visu laiku nosodu sevi un domāju par to, vai tiešām es esmu slikta mamma un nevaru laboties.
Pēdējās dienas es ļoti cenšos vairāk runāt ar dēliņu - skaidrot viņam kāpēc nedrīkst ņemt vienu vai otru lietu, kāpēc nedrīkst kāpt vai līst tur un tur, kāpēc nevar sist galviņu vai ceļa vidū krist uz ceļiem. Ja šādu sarunu rezultātā bērna dusmas pāriet, tad pati esmu ļoti priecīga un apmierināta.
Bet tomēr nav tik viegli tikt uzreiz pāri dusmām un izmantot attiecībās tikai skaidrošanas, nevis bļaušanas un sišanas stratēģiju.
Mīliet savus mazos ķiparus, lai kādi viņi arī nebūtu un runājiet, runājiet, runājiet!
Ģodīgi sakot, nepazīstu nevienu māti vai tēvu, kas nav kaut reizi sapurinājis, iepliķējis vai uzbļāvis bērnam. Nu neviens nav pagale, mums visiem ir emocijas. Tikai mūsdienās daudz kas tiek pasniegts pārspīlēti. Pirms 10-20 un vairāk gadiem neviens nedomāja, ka siksnas izmantošana bērna audzināšanā ir vardarbība. tas ir mūsdienu psihologu "modes kliedziens". Protams, pēriens ir galējība, taču ir reizes, kad nevar bērnam vienkārši izskaidrot, un tam ir dažādi iemesli. Kad bērns ir histērijā, viņš nespēj strukturēti domāt.
Man jau šķiet, ka pusdienslaiks vispār nav kašķa vērts - ja negrib, lai neguļ 😉
Bērns speciāli mammu nekaitina, ir citi iemesli blēņām, nedarbiem un niķiem - sākot no objektīvām vēlmēm, beidzot ar robežu pārbaudīšanu.
Man ir palīdzējis - pirms izvirst emocijās, aizskaiti lēnām līdz 10, apdomā kas tad īsti ir noticis.
Krišana gar zemi/ galvas sišana - lai dara, ja bērns tā grib izpausties - es esmu saviem abiem stāvējusi blakus ārā vai sabiedriskā vietā, kamēr izpaužas un var ar bēnru visu sarunāt, vai gājusi uz citu telpu mājās. Bērni saprot, ka nebūs ne uķi puķi, ne kādas citas ekstras par šādu izrīcību un to pārtrauc ātrāk vai vēlāk.
Niķi un kašķi mājās, ja nevar sarunāt, paņem bērnu opā un aiznes uz viņa istabu vai istabas stūri un palūdz no turienes nākt ārā tad, kad beigs ārdīties (šis strādā apmēram no gada vecuma). Ja iznāk laukā vēl ārdoties, atkārtojam mierīgi, bez dusmām un nesam atpakaļ. Pēc tam var visu ko sarunāt. Šis ļauj savākt savas emocijas arī mammai 😉
Par gulētiešanu - radini aizmigt vienam, bet ja vajag mammu blakus - izveiciet ikvakara rituālu (samīļoties/dziesmiņa/pasaka/ sarunas par dzīvi) - ar labunakti un vairs ar bērnu nekomunicē, lai knosās, met mantas laukā, esi blakus ar grāmatu sev vai vienkārši tāpat. Pēc tam uz laiku atstāj vienu, ienāc apskaties, un atstāj - tā lai mazais nejūtas pamests, bet tai pat laikā saprot, ka gulēt ir jāiet. (uz mazā gulētiešanas laiku atslēdz telefonam skaņu, lai netraucē). Ir bijuši periodi, kad manējie gultā knosījušies arī stundu.
😀
Es laikam jau n-to reizi atkārtošos - man ļoti palīdzēja visa veida info par 2-gadnieku (bet tas var attiekties arī uz jaunākiem bērniem) "krīzi", kā arī lekcija Māmiņu Klubā par šo tēmu. Kopumā jau tu pati saproti, ka jācenšas vērst uzmanību uz ko citu, pirms histērija ir sākusies; reizēm jāļauj bērnam izlādēties (un emociju fiziska izlādēšana - raudot, bļaujot, vicinot rokas kājas, arī ir vajadzīga), izejot ārā no iztabas/ ignorējot. tajā pašā laikā, saglabājot robežas, lai nesāktu izdabāt bērnam pie katra niķa. To visu jau tu saproti, vai ne? Grūtāk ir savaldīties, it sevišķi, kad mājas rutīna ir nogurdinājusi. Nekādu jaunu gudrību, kā pameklēt veidus, kā no mājas atpūsties, un pēc tam jauniem spēkiem pievērsties bērnam, neieteikšu.