Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Es vienu dienu sēdēju pie datora un iegāju savā e-pastā un man atnāca šī jaukā aizkustinošā pasaciņa ;) Tāpēc es vēlējos ar jums visām padalīties ar šo burvīgo pasaku!
Ziemassvētku dāvana….Visas pasakas, kā jau pasakas sākās ar reiz bija vai kādu reizi ,bet mana pasaka sāksies ar to ka, ka tā būs pasaka pa vienu mazu puisīti, kas ļoti ilgosies pēc vienas mīļas un patiesas dāvanas- māmiņas un viņas siltuma.Šis mazais puisītis auga un dzīvoja bērnu namā. Viņš māmiņas mīlestību, māmiņas siltās rokas un jaukos vārdus nepazina un nekad nebija tādus dzirdējis.
Viņa vienīgais draugs bija mazs rotaļu lācītis, ar kuru viņš sarunājās gan priekos, gan bēdās. Pienāca ziema un mazais puisītis zināja, ka drīz būs Ziemassvētki un var palūgt mīļajam vecītim vienu dāvaniņu. Mazais puisītis katru vakaru lūkojās ārā pa logu, kā lēni krīt pārsliņas…. Viena bija lielāka, otra bija mazāka, bet bērna vēlēšanās arī bija maziņa, bet tanī pašā laikā priekš viņa liela un nozīmīga….
Viņš gribēja sev māmiņu.Sēdēdams pie aizsalušā loga, kur logu rotāja leduspuķes, mazais puisītis ar pirkstiņu vilka vārdiņu māmiņa. Dienas gāja viena pēc otras, tantes un onkuļi nāca un aizgāja arī diez gan daudz….. Tikai viena kundze paskatījās uz mazo puisīti, kurš sēdēja savā gultiņā un runājās ar savu mazo spēļu lācīti. Kundze pienāca un uzrunāja mazo cilvēciņu:” Kā tevi sauc, manu mazo draudziņ?” „Mani sauc Jānis” mazais puisītis atbildēja. Kundze teica” Nevēlies ar mani iziet laukā, pikoties un uzcelt sniegavīru?”
Mazais Jānītis bija patiesi priecīgs, ka ilgi nedomājot viņš pateica – jā! Viņa sejā pirmo reizi parādījās smaids- brīnišķīgs neviltots bērnu smaids. Viņi ārā pastaigājās, pikojās un cēla sniegavīru. Jancim šī diena pagāja ļoti ātri, ka viņš nemaz nepamanīja, ka jau pienācis ir vakars un to, ka viņš atkal ir palicis viens, ar savu mazo spēļu lācīti. Katru nedēļas nogali viņš gaidīja jauko kundzi ierodamies pa šīm nama durvīm.
Tā viņi kopā pavadīja trīs pasakainas nedēļas nogales….Pienāca sen gaidītie Ziemassvētki. Mazais Jancis no rīta piecēlās, nomazgāja muti, saklāja gultu un gaidīja Ziemassvētku vakaru, kad sāksies rotaļas un eglītes aizdegšana. Bet tad negaidot mazo Jānīti pasauca, lai atnāk uz vestibilu. Viņš ienāca telpā un ieraudzīja to mīļo un jauko kundzi, kas brauca pie viņa katru nedēļas nogali rotaļāties. Viņa pietupās pie mazā draudziņa un klusām uzrunāja:” Tu vēlies, lai es tev būtu māmiņa un tu mans mazais mīļais dēliņš ,kuru es varētu vakaros samīlēt un novēlēt saldus sapnīšus?”
Mazais Jancītis pacēla actiņas, kurās bija saritējušas asaras un teica:” Jā, protams!” Tad viņa teica:” Ej, paņem savu mazo draudziņu un braucam mājās, kur mūs gaida Ziemassvētku eglīte.”
Aizbraukuši uz jaunajām mājām, mazo Jānīti sagaidīja liela eglīte ,kraukšķīgas piparkūkas un daudz kas vēl cits. Jancis kopā ar māmiņu aizdedza eglīti. Tad pienāca laiks dāvanām, kas bija paliktas zem košās Ziemassvētku eglītes.
Jancis māmiņai teica:” Liels paldies par lielajām dāvanām, bet pati lielākā un labākā dāvana man ir māmiņa, kuru es ļoti, ļoti mīlēšu.”Vēlu vakarā pirms gulēt iešanas mazais Jānītis piegāja pie loga un skatoties caur aizsalušās logu rūts uz pārsliņām, pateica:” Es saku Jums lielu, lielu paldies par to, ka Jūs man uzdāvinājāt vislabāko un dārgāko dāvanu, jo to es mīlēšu un sargāšu visu savu mūžu, jo viņa ir to pelnījusi.”