Tēti un viņu loma

20. Sep 2010, 00:00

Nesen aizvadītā Tēvu diena pagāja jauki. Man patīk, ja tiek sumināti abi vecāki – gan mammas (Mātes dienā), gan tēti (Tēva dienā).

Tas ir tā vienlīdzīgi un labi un egalitāri (no franču val. – égalité – nozīmē vienādu kritēriju izmantošanu attieksmē pret visiem). Tai pat laikā, nespēju atturēties no urķēšanās par tēva lomu ģimenē. Kādi ir tie tēti? Kur viņi ir?

Mūsu dzīve rit patriarhālās sabiedrības sliedēs (patriarhāts (gr. patriarchēs, no pāter - tēvs; + archaios - sens, vecs), tas nozīmē arī to, ka radniecība tiek noteikta pēc tēva līnijas (izņemot Izralēlu un iespējams vēl dažas valstis, kuras diemžēl neatceros, kur tas notiek pēc mātes līnijas), arī to, ka vīrietis tiek uzskatīts par ģimenes galvu (tradicionāli orientētās ģimenēs).

Varu dala veči sākot ar ģimeni un beidzot ar valsti. Jā, nesen lasīju presē pētījumu, kurā ar izbrīnu un sajūsmu Latvija tiek minēta par piemēru dzimumu līdztiesībai darba tirgū, kur tikpat kā puse uzņēmēju esot sievietes. Nopriecājos. Tai pat laikā attopos pret citu rakstu, kurā minēts, ka tagad modē ielikt sievieti direktora amatā, lai smukāk un MODERNĀK, PAREIZĀK.

Tā arī netiku gudra kur ir patiesība, laikam jau kā vienmēr - pa vidu. Kaut gan – tādiem pētījumiem un runām vispār nevajadzētu būt, bet TĀDI IR.

Ja tētis ģimenē ir noteicošais, tā sakot ģimenes galva, mamma – kakls. Tā loģiski spriežot arī tēta ieguldījumam ģimenē vajadzētu būt nozīmīgākam. Bet vai tā ir? Bieži vien ir tieši otrādi, ka ģimenes ikdienā, funkcionēšanā lielāko ieguldījumu sniedz mamma.

Atgādināšu, ka te apspriežu tā saukto tradicionālo ģimenes modeli, kas pieņemts par normu mūsdienu patriarhāli orientētajā sabiedrībā. Man zināmas dažādas ģimenes – gan tādas, kur ir līdzvērtīga partnerība (egalitārisms), gan tādas, kur ievalda sieviete, gan vēl visādas. Par tām šoreiz nē.

Tātad vidējā statistiskā ģimene. Tētis – galva, māte – kakls. Bērni pēc tam kaut kur kūļājas. Labāk, ja tie ir puikas. Vēl nesen man uz ielas gadījās dzirdēt kā jaunais tētis sūdzējās draugam, ka viņa vecāki nepieņem mazmeitu, puika ja būtu, tad... bet meitene nekam neder. Šādi uzskati ir sastopami daudz biežāk, nekā iedomājamies.

Iespējams, ka tie mums nepatīk, ja tie ir pašās/pašos, tad tos cenšamies (varbūt arī nē) slāpēt, bet tie pastāv. Līdzīgi kā ar vardarbību, šausmināmies par to, tai pašā laikā, iebilstot : “Labi, ka manā paziņu lokā tādu nav!” Kaut gan iespējams, ka šaubu ēna par kādu no draugiem ir pazibējusi. Bet ir taču tāds kauns tādu pazīt, zināt, būt pašam, ka tas automātiski tiek aizmirsts, izstumts.

Ģimenes modelis ir izteikti hierarhisks – katram sava vieta trepītēs. Tieši šāds modelis tiek slavēts arī manu kolēģu psihologu vidū. Katram ir jābūt savai vietai. Dažkārt sastopami uzskati – sievai vispirms jārūpējas par vīru, tad par bērniem, jo bērni aizies, bet vīra/sievas saikne var pazust, tā jākopj. Šeit jau sieva un vīrs it kā nostādīti uz viena pakāpiena, bet bērni uz zemākā/nākamā. Tomēr joprojām norādes par to, ko darīt, kā jābūt, pamatā tiek dotas/adresētas sievietei/mātei/sievai. Tātad nekādas vienlīdzības nav. Ir pakāpieni. Ar troni augšgalā, protams.

Līdzas tiek skandēta evolūcijas teorija par vīrieša mamuta nesēja lomu, sievietes – ģimenes pavarda sargātājas lomu. Neaizmirsīsim, ka tā ir tika viena no teorijām. Zinātnē par labu teoriju tiek uzskatīta tāda, kuru var gan pierādīt, gan APGĀZT. To vajadzētu atcerēties lasot ikvienu zinātnisku un arī nezinātnisku rakstu.

Tiek veikti pētījumi, nopietni ar lielu pētāmo (izlasi) skaitu, statistiskām metodēm. Arī es orientējos statistikā, esmu mācīta, ka saikni starp jebkuriem diviem faktoriem VAR atrast, ja tikai ir vēlēšanās un labas zināšanas statistikā. Kam ir interese papētiet paši. No tēmas neesmu novirzījusies. Tikai skaidroju, kā spriežu par lietām, kā nonāku pie secinājumiem. Loģika (varbūt sievietes).

Tātad mamutu teorija. Ja tētis nes mamutu, tas nozīmē, ka viņš pazūd no mājas ar citiem ciltsbrāļiem, iet medībās. Mājās paliek sieva, kas lasa un vāc, to, ko var ēst, rūpējas par bērniem, baro tos, pieskata mājokli, uguni (saskaņā ar to pašu teoriju). Vīri no medībām, kas dažkārt ieilga nedēļas, varēja arī nepārnākt, tikt nogalināti. Atnākot ir noguruši. Tomēr it kā spēj cepināt savus medījumus, pēc tam atkal apaugļot savas sievietes. Atkal pēc laika iet medībās, vai pazūd vietējā kariņā. Kura pienesums ģimenei ir lielāks? Manuprāt sievietes. Bet par ģimenes galvu nezin kā pamanās tikt vīrietis un galu galā izveidojas patriarhāla sabiedrība ar vīrieti vadībā. Savādi...

Līdzīgi mana loģika darbojas mūsdienās. Ja tā ir tradicionāla ģimene. Vīrs strādā, atnāk mājās un ar izpildīta pienākuma apziņu kasa nabu televizora priekšā. Piesit kādu naglu, aplaimo sievu ar savu klātbūtni laulības gultā. Samīļo bērnus, papliķējot pa vaigiem “ziķeri puiku” un pasmaidot “princesītei”. Ar to visiem jābūt apmierinātiem. Sieva dodas strādāt otro maiņu (gadījumā, ja viņa strādā algotu darbu). Mazgā traukus, drēbes, grīdas. Pilda mājas darbus ar bērniem. Ja sieva nestrādā algotu darbu, tad viņa nemaz nedrīkst būt nogurusi dienas darbos, jo viņa jau tikai “sēž mājās ar bērniem”. Kura pienesums ir lielāks? Vai tas vīrs vispār varētu aiziet uz darbu bez tīrajiem/gludinātajiem krekliem, nepaēdis, negulējis tīrā gultā, nepačurājis tīrā podā? Nesajuties kā ģimenes galva redzot kārtīgi sapostos bērnus vēlāk guļam savās gultās?

Reizēm iedomājos, varbūt mums ir tāds kā matriarhāli (kur galvenā ir māte) orientēts patriarhāts. Bet uzreiz apraujos ieraugot svarīgos politiķu ģīmjus (pamatā vīriešu, vai ne) televizorā, avīzes, datorā. Atminos biznesa žurnālu attēlu saturu, kuros pārsvarā dominē tas pats vīriešu dzimums. Patīk vai nē, piekrīti vai nē, bet pagaidām sievietes dzīvi nosaka veči, jo viņi nosaka kā mums dzīvot, kaut vai tīri likumiski – iesi bērna kopšanas atvaļinājumā vai nē.

Droši vien ir lasītāju vidū tādas, kas iebilst un saka, ka tādas strikti tradicionālas ģimenes izmirušas kā savulaik dinozauri, ka viss ir normāli, ka manā ģimenē esmu novērtēta. Iespējams, ka tā arī ir, bet es pazīstu ļooooti daudzas ģimenes, kur ir tieši tā kā rakstu. Arī šīs sievietes man saka, ka viss ir normāli un ka viņas jūtas novērtētas. Un es saprotu, ka atzīties: “Es atļauju sevi čakarēt un esmu kļuvusi par mājkalpotāju!” nav viegli un patīkami.

Atkal aizrunājos greizi, rakstīt taču gribu par tētiem. Pie tam viss nav tik negatīvi. Ir daudz ģimeņu, kur pienākumi/atbildības tiek dalītas uz pusēm, sarunu/vienošanās rezultātā. Redzu daudzus tētus laimīgus un lepnus stumjam ratiņus. Tas ir tik forši. Arī mans vīrs, pašlaik nomainījis mani mājās. Audzina manu meitu, es strādāju, jo tā mums ir izdevīgāk. Pamanos ari līdz šim barot meitu ar krūti. Un es esmu tik laimīga, ka ne izteikt nevar. Un viņš arī. Un meita arīdzan.

Te nu es nonācu pie pašas sāpīgākās lietas. Tos tētus ģimenē bieži izolējam PAŠAS. Jā, tā diemžēl ir. Sākas viss ar dzemdībām, kurās esam vienas un vīri tiek atstāti aiz durvīm (pēdējā laikā gan arvien vairāk tēti ir klāt savu atvasīšu nākšanā pasaulē, arī mans vīrs bija). Mēs baidāmies par skatiem, ko viņš varētu redzēt, runājam, ka tā ir sieviešu darīšana. Taisīšana ir divu darbs, bet laišana pasaulē nezin kāpēc paliek tikai mūsu ziņā. Ko par to teiktu bērns, ja vien viņam jautātu? Atstumšana turpinās ar dekrēta atvaļinājumu, kuru pavadām vienas mājās ar bērnu.

Jā, Latvijā tagad arī tētis var kopt bērnu un māte uzreiz doties darbā, bet ko par to teiktu bērns... manuprāt pareizi būtu ja abi vecāki būtu kopā ar bērnu vismaz līdz 3 gadu vecumam. ABI. Jo bērnam vajadzīgi abi. Mūsu sabiedrībā tiek pārspīlēts mātes nozīmīgums (tai pat laikā noniecināts, jo dzimta iet pa tēva līniju, uzvārds vīra, sieviete – kakls utt.). Tikai māte varot saprast bērnu, rūpēties. Es domāju, bez šaubām ir lietas, ko var tikai sieviete – barot bērnu ar savu krūti, nomierināt viņu ar savu sirdspukstu skaņu. Bet tas arī viss.

Ja tētim tiktu ļauts vairāk, ļauts no dzimšanas brīža būt kopā ar mazo, viņš tikpat labi spētu nolasīt mazā vēlmes, rūpētie par viņa emocionālajām, fiziskajām vajadzībām. Bet bieži vien sievietes atstumj tēti. Pašas rūpējas par bērnu, traukiem, grīdām utt. JO citādi viņas jutīsies sliktas sievas. Sievai jāspēj viss. Un to sievietes arī dara – skrien kā ieziepētas pa māju un lepojas, ka var visu paspēt. Vai tiešām to vajag. Es pati koncentrējos uz bērna vajadzībām, bet neslēpšu, ka reizēm iezagās doma :”Ko teiks vīrs, kad kārtējo reizi bez vakariņām?”

Tikai pagājušā gadsimtā angļu psihologs Dž. Boulbijs izveidoja pieķeršanās teoriju, kura noteica 0-3 gadu perioda nozīmīgumu bērna dzīvē. Šajā laikā bērnam izveidojās noteikts piesaistes (jeb reakcijas, saskarsmes veids) tips (drošais, nedrošais vai izvairīgais) aprūpētājam (mātei, vecmammai, varbūt tēvam), kas nākamajā bērna dzīve nosaka pietiekami, pat tik daudz, ka Boulbijs panāca 3 gadu atvaļinājuma piešķiršanu sievietēm pēc dzemdībām valstiskā līmenī. Faktiski tieši šis piesaistes tips nosaka to kā bērns spēs veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, kā spēs veidot savu karjeru, rūpēties pats par sevi. Tātad skaidrs, ka nepieciešams cilvēks, kas būtu kopā ar bērnu pirmos trīs viņa dzīves gadus.

Bet ja Dž.Boulbijs dzīvotu tagad un būtu redzējis tēti, kas ar pārlaimīgu seju maina autiņus savam luteklītim (kas nebija iespējams tā laika Anglijā)? Kādas teorijas būtu izvirzījis? Iespējams, par normu tiktu izvirzīti divi vecāki jeb divi aprūpētāji, kas jūtami paplašinātu bērna iespējas. Varbūt galu galā izdiferencētos vairāk un dažādāki piesaistes stili un arī bērnam faktiski būtu lielākas iespējas tos veidot dažādākus, jo ir līdzās ir divi vecāki. Bet varbūt vispār visa teorija būtu savādāka?

Sabiedrības nostāja TĒTA jautājumā ir ļoti svarīga. Sabiedrība ar savu spiedienu spēj panākt ļoti daudz – gan pozitīva, gan negatīva. Sabiedrību veido darba devēji/darba ņēmēji, politiķi, ārsti, skolotāji, mediju pārstāvji. Tie visi ikdienā potē savus uzskatus citu sabiedrības locekļu galvās, arī mūsu. Un tie mēdz būt piebāzti ar stereotipiem, filozofiskiem murgiem, kas ir tāli no realitātes.

Vairāk par sabiedrības uzskatiem var lasīt šeit!.

Katra/katrs no mums savā dzīve ir bijis darba ņēmējs. Tātad darba devēja politika attiecībā uz ģimeni skar katru no mums. Tā ne vienmēr ir draudzīga ģimenei, bieži vien pat draudīga. 2005 gadā Latvijā tika veikts pētījums “Men equal, men different”. Rezultāti liecina, ka uzņēmēji iecietīgi attiecās pret mātes rūpēm par bērnu, bet nevisai iecietīgi pret tēva rūpēm par bērnu, ģimeni. Faktiski kopsavilkumā tiek norādīts, ka jebkurš darba ņēmējs, kas izrāda rūpes par ģimeni, uzņēmumā tiek uzskatīts par riska faktoru. Bēdīgi.

Es bieži esmu domājusi, ka mūsu sabiedrības iekārta vispār nav draudzīga ģimenei. Jo darbs, darba veidi pašos pamatos veidoti par labu uzņēmuma īpašniekam, nevis darbiniekam. Jāstrādā konkrētas stundas, konkrētā laikā, daudz daudz laika tiek pavadīts darbā. Lai vairāk saražotu tiek veidotas mašīnas, kas atvieglo cilvēka darbu, bet tai pat laikā nepieciešamas pastāvīga šī cilvēka klātbūtne. Veikali strādā noteiktus laikus, pat visu diennakti. Viss ir pakārtots peļņai un tikai. Tādēļ ģimenes cilvēks ar savām rūpēm, vajadzībām, bērniem nav būtisks. Visu nosaka tas, cik labi viņš var strādāt. Vai tas ir svarīgākais cilvēka dzīvē? Vai ģimene nav tā kur ikviens atgriežas? Zinu, ka uzņēmējs arī strādā, dod darbu man, bieži arī ir ģimenes cilvēks... bet kad šis cilvēks sāk ciest zaudējumus, jo kāds darbinieks slimo, kopj bērnu, visa viņa cilvēcība zūd un viņš aizmirst par to, kā pašam bija slimot, audzināt bērnus, rūpēties par tiem slimības laikā. Atļāvos pieļaut domu, ka pastāvošā iekārta ir tikai viena no... Ir iespējamas citas, kurās ģimene, bērni ir vērtība, lielāka, nozīmīgāka par naudu, ērtībām, komfortu. Es nezinu kādas tās ir. Ja kopā sanāktu vairāk līdzīgi domājošie, iespējams, ka risinājumi būtu pārsteidzoši un vienkāršāki kā var likties.

Tātad šī svarīgā lieta ĢIMENE. Ļoti daudz mainīt varam pašas. Vairāk ļaujot vīrietim ienākt ģimenē, jo viņš to grib un var. Pilna laika tētis nekādi nevar mazināt sievietes lomu, nozīmīgumu ģimenē. Manuprāt sievietes/sievas/mātes spēks ir pats par sevi saprotams tāpat kā tēva. Nekam nekas nav jāpierāda. Ir pašsaprotamas lietas. Tās ir ģimene, bērni, tētis, mamma. VISI KOPĀ VIENĀ LAIVĀ. Neviens nav kakls, galva, rokas, kājas.

Ja tēti/vīrieši/vīri vairāk piedalītos ģimenes dzīve, kļūtu par pilnvērtīgiem tās locekļiem, mainītos arī viņu darba stils, lēmumi, spriedumi, uzskati. Tas, protams, nenotiktu vienā paaudzē, bet ir vērts mēģināt. Pilna laika tēti par ģimeni spriež savādāk, politiskus lēmumus pieņem vadoties no saviem ģimenes tēva/vīra/dēla spriedumiem, uzņēmēji darba ikdienu veido ģimenei draudzīgu. Es atļaujos apšaubīt pilnīgi visu, pat to, ko redzu ar savām acīm, jo zinu, ka smadzenes piedomā lielu daļu klāt reāli redzamajai pasaulei. Es uzdrīkstos izteikt savas domas un savu pasaules redzējumu. Es cenšos domāt pat ar savu galvu un veidot ģimeni vadoties pirmkārt no savas sirdsbalss, pasaules skatījuma.