Tauriņa lidojums uz gaismu

Rudens mums asociējas ar kļavu lapām un lietu. Iedomāsimies lietainu dienu, pa skaistu krāsainu lapu uz leju slīd lielas lietus lāses. Tā raud mana dvēsele, kad atgriežos atmiņās tajos, jau sen pagājušajos laikos. Bieži dzirdēts, ka par mūsu kļūdām maksā mūsu bērni, es noteikti zinu, ka par savu vieglprātību un kļūdām maksāju es pati.

Kas ir mīlestība un cik tālu drīkst iet tās dēļ. Vai uzupurēšanās ir pareizā izeja un akla mīlestība nav ceļš uz bezdibeni. Tā ir pirmā un vienīgā reize, kad man likās, ka vairs nespēšu dzīvot tālāk. Viss sākās kā parasti, vīrietis, sieviete un kaislīga mīlestība.  Bija sajūta, ka nevaru dzīvot bez viņa. Divi gadi pagāja kā sapnī un nekas nevarēja mainīt manu attieksmi. Protams tā otra mana puse, kas vēsi skatās uz dzīvi teica?

Tu taču zini, ka viņam sveši bērni nav vajadzīgi.

Viņš ir gļēvs

Viņš ir karjerists un tas ko tu dari tagad viņam nepieciešams, kad tas nebūs aktuāli viņš tevi pametīs. Un tā vēl un vēl.

Bet es sevī atradu simts un vienu atrunu. Tas bija brīnišķīgs tauriņa lidojums uz uguni. Kaislīgā mīlestība noveda pie abortiem, līdz brīdim, kad ārsts pateica pietiek, tev ir jādzemdē. Tas skanēja kā spriedums, jo nebija runa par skaistu gaidīšanas laiku, bet gan par cīņu par sevi un mazuli. Ak dievs, cik ļoti es'vēlējos šo mazuli, jo tas bija viņa, cilvēka, kas ir mana dzīves mīlestība.

"Es atbraukšu rīt"-ar tādiem vārdiem mēs šķīrāmies, kad pirmo reizi nokļuvu slimnīcā, pēc kā vairāk neesam tikušies. Laiks gāja uz priekšu, biju sestajā grūtniecības mēnesī un atkal slimnīcā. Tikai šoreiz es zināju, ka tā ir pēdējā nakts, kad mana mazulīte mani dzird. Visu nakti es runāju ar viņu, lūdzu piedošanu, no rīta man piedzima maza meitenīte, kurai pietrūka tikai pāris nedēļas, lai mēs varētu būt kopā. Es uzliku roku uz aukstā stikla un viņa ievilka elpiņu. Viņa mani gaidīja, atvadījās un aizgāja. Diena pagāja kā murgā, jo katrā reizē, kad mazuļi modās es izjutu neciešamas fiziskas sāpes, pēc kā atkal ieslīgu nemaņā. Bija sajūta, ka viss iekšā ir sastindzis, asaru vairs nebija, negribējās dzīvot. Atvēru dzīvokļa durvis un man pretī izskrēja bērni, bet maziņā aplika rokas ap kaklu un klusi iečukstēja ausī- Māmiņ es tevi ļoti gaidīju.-

Bira asaras, man bija kauns par sevi, kā nav dēļ kā dzīvot, tu esi vajadzīga viņiem un viņi tev. Es paskatījos debesīs un pie sevis noteicu, es zinu, ka tu mani redzi mana mazā saulīte, man tevis ļoti pietrūkst, bet es zinu ,ka tu esi man blakus.  Vēja brāmza noglāstīja man vaigu it kā maza enģelīša spārniņš viegli pieskārtos un teiktu, -Viss būs labi-..........

"Sievietes par dzīvību"! Dalieties savos stāstos, kas lika izšķirties par labu bērnam