02.05 17:00-18:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Kas raksturīgs Obstruktīvās defekācijas sindromam, un kā tiek veikta diagnostika, stāsta Kaspars Snipe, Ilze Sedleniece, Aigars Martinsons, Aija Kusmane un Ints Bruņenieks.
Obstruktīvās defekācijas sindromam raksturīga ilgstoši (vairāk par 6 mēnešiem) apgrūtināta vēdera izeja, kas izpaužas kā pastiprināta spiešanās, nepilnīga evakuācijas sajūta un nepieciešamība pēc digitālas palīdzības defekācijas jeb izkārnījumu izvadīšanas no organisma laikā.
Aizcietējumiem var būt dažādi iemesli, un šī problēma lielākoties novērojama sievietēm.
Līdz 50 gadu vecumam aizcietējumi ir 9,2% vīriešu un 18,3% sieviešu. Savukārt pēc 70 gadu vecuma aizcietējumi pieaug līdz 20,6% vīriešu un 25% sieviešu. Tātad līdz ar pacientu vecumu pieaug arī problēmas biežums!
Galvenie riska faktori ir grūtniecība un dzemdības. Atsevišķos pētījumos minēts, ka sešām no desmit dzemdējušām sievietēm ir vairāk vai mazāk izteiktas Obstruktīvās defekācijas sindroma pazīmes.
Ar katrām nākamajām dzemdībām risks pieaug, un to var skaidrot ar dzemdību traumējošo iedarbību uz mazā iegurņa mīkstajiem audiem. Puse no šīm pacientēm pēc palīdzības vēršas terciārās aprūpes centros.
Diagnostika
1. Pacienta novērtējums
Pacienta anamnēze ir svarīga, bet, lai precīzi veiktu diagnostiku, bieži vien ar to nepietiek! Lai noteiktu pareizu diagnozi, vispirms jāizslēdz zarnu jaunveidojumi, kas varētu izraisīt obstrukciju.
Būtiska ir arī dzemdību, operatīvās terapijas un medikamentozo preparātu lietošanas anamnēze. Tāpat nozīme ir arī ievainojumiem, tostarp muguras traumām, jāņem vērā arī neiroloģiskie traucējumi.
Anālā rajona reflektora saraušanos, pieskaroties šim rajonam, sauc par anokutano refleksu. Tā iztrūkums norāda par refleksa loka pārrāvumu, kādā no tā posmiem.
2. Tālāk būtu jāsaprot Obstruktīvās defekācijas sindroma veids - ekstraintestināls vai intraintestināls.
3. Papildus jāpievērš uzmanība informācijai par aizcietējumu veidu, ilgumu un grūtības pakāpi.
Aizcietējumu simptomātika:
sāpes vēderā;
vēdera uzpūšanās;
neveiksmīga spiešanās defekācijas laikā;
nepilnīga un/vai pagarināta, reta (mazāk kā 2vēdera izejas nedēļā) vai sāpīga defekācija;
arī bieža >4x dienā iešana uz tualeti ar nepilnīgas iztukšošanās sajūtu;
"bloķētas" izejas sajūtu anālajā rajonā;
digitāla palīdzība zarnas satura evakuācijā.
Pacientu sūdzību kopuma izvērtēšanai un objektivizēšanai izmanto Longo aizcietējumu skalu. Jo lielāku punktu skaitu pacients iegūst, aizpildot anketu, jo izteiktāka Obstruktīvās defekācijas sindroma pakāpe.
4. Digitāla taisnās zarnas izmeklēšana var sniegt informāciju par fēču masu veidu, stenozi pēc iepriekšējām operācijām vai neoplāziju. Reizē iespējams novērtēt sfinktera tonusu (anālais sfinkters, puborektālais muskulis) miera, spiešanās un sasprindzināšanās laikā.
Digitālās izmeklēšanas laikā var izvērtēt rektocēli - uzspiežot uz rektovaginālās starpsienas, tai vajadzētu parādīties makstī un/vai prolabēt maksts mugurējo sienu starp kaunuma lūpām.
5. Enterocēli var diagnosticēt, vienlaikus veicot rektovaginālu izmeklēšanu.
6. Endoskopija, rektosigmoidoskopija un irigoskopija papildina fizikālo izmeklēšanu. Pēc šīm vienkāršajām procedūrām var izslēgt anorektālu neoplāziju, iekšējo rektālo prolapsu, striktūras, megarektumu un iekaisīgās zarnu slimības, kā arī solitāru taisnās zarnas čūlu.
7. Jāpatur prātā, ka ODS gadījumā aizcietējumi var izpausties vienlaikus ar lēnu resnās zarnas tranzīta laiku, tāpēc aizcietējumu pacientiem noteikti paralēli ir nosakāms resnās zarnas tranzīta laiks un citi anorektālās fizioloģijas specializētie testi (anorektālā manometrija, defekogrāfija, balona topogrāfija, balona ekspulsijas tests, elektromiogrāfija).
Šie izmeklējumi palīdz precizēt diagnozi, saprast, vai problēmas cēlonis ir anatomiskas un/vai funkcionālas anorektālas novirzes, kā arī palīdz izvēlēties atbilstīgu ārstēšanu.
Lai izvērtētu šādu pacientu aizcietējumu pakāpi, tā jāprecizē ar anamnēzi un specifiskiem izmeklējumiem (resnās zarnas tranzīta laiks, anorektālā manometrija, taisnās zarnas balona ekspulsijas tests, defekogrāfija, elektromiogrāfija).
