Es Tevis redzu,bet tomēr nejūtu.

Es tevi redzu, mēs atrodamies vienā telpā.

Bet tomēr nejūtu, jo elpojam katrs savā ritmā.

Tu esi te, vienas rokas stiepienā!

Bet tomēr nejūtu...

Nejūtu sirds pukstus tavus.

Es nejūtu tavu dvēseli.

Es tevi redzu, tu esi te pat līdzās man.

Bet sajust nespēju...

Tas ledus aukstais skatiens, un vārdi pilni tukšuma.

Šī vienaldzība pilda tevi un sāpina tas mani.

Kā gribas man šo ledu izkausēt!Un tukšumu ar prieku piepildīt!

Kā gribas man sajust tavu elpas dvašu!

Un sajust siltos pieskārienus!Kā gribas man, lai esi tāds kāds biji.

Lai ledus izkustu un sirds pukstus es atkal sajustu.

Šis dzejolis ir tapis tik vakar,pavisam svaigs,bet sajūtas no vecām atmiņām.