02.05 18:15-20:15
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Kas gan būtu vasara bez filmas „Limuzīns Jāņunakts krāsā“, Munameģa un frāzes: „Uzkāp šajā kokā! Tu esi vai neesi čalis, uzkāp!“… Kā ar savu mūža pamanāmāko lomu sadzīvo pati aktrise Diāna Zande? Vai šī loma netraucē esošajā profesijā, strādājot par psiholoģi? Kāda bija Diānas Zandes dzīve, pārdomas un sapņi toreiz, kad tapa filma, un tagad, kad filma svin savu 30. dzimšanas dienu?
Foto: kasjauns.lv
Lasi tālāk un visu noskaidro…
Ikdiena: toreiz un tagad
Kāda bija tava ikdiena toreiz – tālajos 80.-desmitajos, kad tikai vēl tapa filma „Limuzīns Jāņunakts krāsā“?
Tajā vasarā man palika 17. Biju Lietišķās mākslas vidusskolas trešā kursa studente. Eksāmenu laiks. Vēl tagad atceros, kā lūdzu Dieviņam, lai tikai Viņš man ļauj nokārtot eksāmenu fizikā uz trijnieciņu. Neko vairāk man nevajag, jo tolaik svarīgākas man bija kino proves šai filmai. Pašai par pārsteigumu, eksāmenu nokārtoju uz četri piecu ballu sistēmā.
Tāpat tajā vasarā man bija diezgan aktuāla mīla, biju pirmo reizi iemīlējusies. Jūsma, cerības un gaidas – šādas emocijas mani tolaik pavadīja. Pašas ģimenē gan bija diezgan grūts laiks.
Tolaik jutos draņķīgi, un ļoti daudz smējos. Šobrīd to sauktu par slēpto depresiju. „Limuzīns Jāņunakts krāsā“ ir pilna ar manu psiholoģisko aizsardzību. Lāsmiņas vieglums un Diānas smagums. Grūtuma un viegluma kokteilis. Tas bija mans pirmais lielais darbs kino, visa vasara Raiskumā, par kuru vēl tagad atceros, saņēmu honorāru - 511 rubļus.
Atceries, kā tos iztētēji?
Jā, uzadīju garu rūķu cepuri. Tolaik biju liela rokdarbniece. Man bija dažādās krāsās getras, krāsaini cimdi un šī garā cepure. Nopirku pelēku mēteli un saliekamo čehu lietussargu. Tie bija galvenie pirkumi, kurus atceros vēl šobrīd.
Jau tolaik, filmējoties pirmajā savā lomā, mērķtiecīgi zināji, ka būsi aktrise?
Tā kā manā ģimenē vecāki darbojās mākslas pasaulē, to pazinu un šķita – ko gan man vēl citu darīt, kā iet mācīties teātra fakultātē? Peldēju pa straumi, bet pa tādu straumi, kurā man bija zināmas dotības un prasmes. Tomēr tas nebija sirds darbs.
Diāna Zande - vēl Lāsmiņas lomā
Kāda šobrīd ir tava ikdiena?
Interesanti – toreiz mācījos un mācos arī tagad. Tikai šīs mācības vairs nav saistītas ar teātri. Studēju citā, manuprāt, ārkārtīgi radošā profesijā – esmu psiholoģijas doktorante. Jau deviņdesmitajos gados zināju, ka gribētu apgūt šo profesiju un mērķtiecīgi esmu tai virzījusies pretī. Un šobrīd nebūt man nav jāsaka – mīļo Dieviņ, kaut tikai eksāmenā man būtu trijnieciņš! Šīs studijas man ļoti patīk un par to liecina arī sekmes.
Kurš bija tas lūzuma punkts, kad saprati – laiks nomainīt profesiju?
Viens pēc otra dzima mani bērni un, beidzot aktierus, sev teicu – labāk būšu laba mamma un sieva, nevis viduvēja aktrise. Kā citas aktrises neesmu jutusi, ko nozīmē raudāt par teātri vai karjeru, toties esmu raudājusi par vīriešiem un attiecībām. Turklāt ļoti daudz par to raudājusi. Absolvējot Teātra fakultāti, kursa vadītājs man teica: „Tu vari nospēlēt jebkuru lomu, bet, kad vajadzēs spēlēt Baibiņu, vienmēr būs kāda cita ar zilākām acīm, tāpat arī Šekspīra Makbeta kundzei vienmēr atradīs kādu citu – raganīgāku. Tu neesi tik galēji izteiksmīga.“ To arī lieliski apzinājos.
Tad personīgajā dzīvē sākas pamatīgi līkloči, negribēju mērķtiecīgi veidot aktrises karjeru. Vēlējos rūpēties par saviem bērniem un izprast sevi. Sāku apmeklēt psihoterapeitu. Gribēju savest kārtībā savu dzīvi un izprast sevi. Kādu laiku vēlāk sāku mācīties psiholoģisko konsultēšanu, kam likumsakarīgi sekoja studijas psiholoģijas fakultātē. Nu jau studēju septīto gadu pēc kārtas.
Minēji, ka neredzēji sevī karjeristi, kamēr strādāji par aktrisi. Kā ir tagad, kad strādā par psiholoģi?
Šobrīd domāju par savu darbu un savu PR. Neveidoju no sevis to, kas neesmu, bet, ja vien ir iespēja, labprāt diskutēju par psiholoģiju, mani interesē pētniecība, konsultēšana, teorijas, prakse. Turpinu mācīties un plānot, ko darīšu pēc desmit gadiem. Sevi šajā profesijā redzu arī ļoti ļoti tālā nākotnē.
Sieviešu Klubā tevi pazīstam kā psiholoģijas semināru vadītāju, Māmiņu Kluba krūts ēdināšanas speciālisti. Ko vēl tu dari?
Kaut arī ar Sieviešu un Māmiņu Klubu sadarbība man ir visciešākā, tāpat vadu seminārus arī citviet Latvijā. Strādāju kā psiholoģe dažādos projektos un, protams, strādāju ar klientiem. Manā darbā par sevi ir ļoti jārūpējas. Lai neizdegtu, man sevi jārealizē dažādi, ne tikai visu laiku vadot seminārus vai arī konsultējot privāti, bet ievērojot dažādību. Tieši tā arī daru.
Sapņi: toreiz un tagad
Šādu Diānu mēs pazīstam Sieviešu un Māmiņu Klubā - kā psiholoģi, semināru vadītāju
Vēl atceries, par ko sapņoji savos tīņu gados?
Toreiz man bija svarīgi, lai viss būtu kārtībā ar manu ģimeni. Manā jaunībā nebija pieņemts, ka 16 vai 17 gadu vecumā jaunietis pats ietu prom no ģimenes un sāktu īrēt kādu miteklīti atsevišķi. Tādēļ dzīvoju kopā ar mammu un brāli un sapņoju, kaut mājās būtu miers un visiem būtu labi. Protams, man bija arī sapnis par skaistu pirmo mīlestību. Neatceros, ka būtu izsapņojusi, ka vēlos piecus bērnus, māju un lielu ģimeni, bet par savu pašas ģimeni diezgan daudz domāju. Tolaik pati veidoju sev pūru. Man bija sakrāti skaisti dvielīši un palagi. Visi bija ar aptamborētām maliņām. Tagad skatos un pati par sevi brīnos – kā kaut ko tik skaistu varēju izveidot. Biju arī ļoti praktiska, man patika cept un vārīt, patika saimniekot. Pašas ģimenē man konkrēta parauga nebija, bet sapņoju par mieru un harmoniju mājās.
Tagad šo sapni ir izdevies īstenot?
Cik daudz miera tagad ir manās mājās, grūti teikt, jo visa ģimene mācāmies – tādas „studentu kojas“. Mans partneris mācās, arī visi mani pieci bērni mācās un es mācos. Bet sajūta ir īpaša, lielākie bērni jau izauguši un aizgājuši savās dzīvēs, bet mums ar Juri pašiem savas lietas, kopīgi hobiji un intereses.
Par ko sapņo šobrīd?
Manī joprojām ir sapnis par sakārtotu dzīves vietu. Mums ir lauki, kuros nav uzcelta māja. Sapņoju par tādu, bet tai pat laikā – ja man jāizvēlas, vai savu dzīvi veltīt mājai un kredītam bankā, vai dzīvot pieticīgā miteklī un naudu ieguldīt sevī, izvēlos otro. Man tāpat ir fantastiskas puķu un salātu dobes. Rauties pēc kredīta nemaz negribas.
Attiecības: toreiz un tagad
Atceries, ko par mīlestību, attiecībām un vīriešiem domāji savos tīņa gados?
Tīņu gados biju ieguvusi izjūtu par to, ka mīlestība sāp. Tādu sev negribēju, jo negribēju sevi sāpināt. Tajā pat laikā savā dzīvē izdzīvoju tik daudz sāpju, cik vien var būt – gan emocionālas, gan fiziskas… Tieši to, ko vismazāk vēlējos, arī dabūju. Man šķita, ka mīlestība ir kaisle un dramaturģija. Tieši tāda bija mana jaunības dienu mīla.
Kā ir tagad? Kas šobrīd tev ir mīlestība?
Mīlestība ir uzticēšanās un paļaušanās vienam uz otru. Tā neizslēdz kaisli, bet var nebūt pārmērīgās drāmas un sevišķi ekstāzes brīži. Mazāk galējību, vairāk stabilitātes. Attiecībās, kurās esmu šobrīd jau daudzus gadus, protams, ir arī krīzes. Ir dienas, kad nesaprotu, kādēļ vispār esmu sev šādu vīrieti izvēlējusies? Tāpat kā ir dienas, kad jūtos noskaitusies uz bērniem. Tas ir normāli. Apzinos, ka arī es viņiem mēdzu krist uz nerviem. Saviem bērniem attiecībās vēlētu nevis milzīgu pacēlumu un kritumu, bet gan stabilitāti. Piedzīvot attiecību nianses, nevis galējības.
Kā sasniegt šo stabilitāti?
Ir jābūt visu laiku redzīgai un jāapzinās notiekošais. Atceros, attiecību sākumā reiz savam vīrietim teicu, ka nezinu, vai tā ir mīlestība, bet man ar viņu ir tik mierīgi. Arī tagad, runājot par viņu, jūtu to sajūtu, kas man bija, kad uzliku roku uz viņa kājas pirms daudziem gadiem. Dīvaini, bet stāstot par kaisles pilnām attiecībām ir epiteti un krāšņi izteicieni, kuros varu izteikties, bet par savām esošajām attiecībām gribas tikai klusēt. Nav vārdu, lai izteiktu, kādas ir manas attiecības ar Juri.
Manam tēvam ir bijušas vairākas sievietes un bērni no dažādām sievām. Man ir tāda pati pieredze. Raugoties tagad uz saviem vecākiem, varu teikt, man attiecībās beidzot izdevies atrast mieru, pēc kā tik ļoti ilgojos.
Kā tev šķiet, taviem bērniem arī būs jāiziet tik sarežģīts attiecību posms, līdz viņi atradīs savu laimes atslēgu?
Ļoti gribētu saviem bērniem novēlēt mieru un laimi, bet viņi ir piedzīvojuši manas sāpes un ciešanas. Diez vai izdosies viņus pasargāt no ugunīm, bet arī tās ir vajadzīgas. Kā mamma cenšos būt neitrāla un nejaucos savu bērnu dzīvēs. Mammas gudrība ir būt pieejamai saviem bērniem, bet nejaukties viņu dzīvē. Man šo robežu izdodas noturēt, jo pašai ir sava dzīve, ko dzīvot.
Pašapziņa: toreiz un tagad
Cik pārliecināta par sevi un savu dzīvi biji savos tīņu gados?
Ārēji man bija jūra līdz ceļiem, bet iekšēji biju ļoti ievainojama. Kā nātre, kurai ir liels spēks, tikai, lai man neviens nenāk tuvumā, jo tad varu iedzelt. Šobrīd drīzāk jūtos kā tāda kamene, uzpirkstīšu dobe vai peonijas zieds. Jā, man tāpat ir šaubas par sevi, bet paļaujos uz sevi, jo zinu, ka mana pieredze mani izdevīs no visām dzīves likstām. Esmu prasmīga un daru lietas, ko protu. Turklāt turpinu mācīties. Ir jomas, kurās nejūtos ļoti pārliecināta (piemēram, dažādas datorprogrammas), bet tajās arī nelienu.
Šī pārliecība par sevi radusies gadu gaitā?
Jā! Bet pati no sevis tā neveidojas, tā ir jāizaudzina. Kad dzirdu sevi domās sakām, ka neesmu jau nemaz tik laba, vienmēr apstājos un saku sev – stop! – kādēļ pati par sevi tā saku? Man pašai sevī jāieklausās, tikai tad redzēšu savas stiprās un vājās puses.
Nu jau ir 30 gadi kopš tavas Lāsmiņas lomas filmā „Limuzīns Jāņunakts krāsā“. Izdevies no šīs lomas atbrīvoties?
Šīs lomas dēļ esmu saņēmusi tik daudz mīlestības! Vēl tagad cilvēki redzot mani, atceras filmu un Lāsmiņas lomu. Saprotu, ka pašai neapzinoties, esmu izdarījusi ko tādu, kad kino vēsturē ir ļoti paliekošs. Lāsmiņa bija loma, kuru spēlēju, kad man bija 17. Šobrīd jau sen esmu citās dzīves virsotnēs, bet ir cilvēki, kas mani ieraugot saka – tā jau tā Lāsmiņa ar saviem pieciem bērniem. Esmu domājusi, ka man droši vien būtu vieglāk būt plašākam lokam nepazīstamai Annai vai Ievai, kura strādā par psihologu. Bet tas ir mans komplekts. Kā lai šobrīd pasaku, ka kaut kas no manas dzīves ir bijis nederīgs? Jā, tas ir bijis sāpīgs, bailīgs vai kā citādāk emocijām piesātināts, bet tas ir bijis un ir mans.
Kintija Bulava, www.sieviesuklubs.lv