25.04 18:00-20:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 8
Pirms kāda laika Māmiņu Klubā bija raksts par enurēzi. Tiešām labs, iesaku ikvienam to izlasīt vēl un vēlreiz. Katru reizi varbūt kāda jauna nianse noderēs.
Tas, kas mani pārsteidza -
„4.solis. Trenē bērna urīnpūsli. Kad bērnam gribas čurāt, lūdz mazliet paciesties. Tādas situācijas taču bieži gadās, piemēram, veikalā, vai esot ceļā. Urīnpūslis tiks trenēts un tā apjoms pakāpeniski pieaugs. Parasti tiem, kas saskaras ar slapināšanu gultā, urīnpūšļa apjoms ir mazāks par normu. Māci bērnam arī čurāšanas laikā mazliet apturēt čurāšanu, bērns sajutīs muskuļu darbību un savu spēju tos kontrolēt.”
Mums arī uzstādīja šo diagnozi – urīnpūšļa apjoms mazāks par normu. Bet ko urologs un neirologs ieteica – nekādā gadījumā nevajag ciesties, paciesties, kā vajag uz tualeti, tā uzreiz jāiet. Jo ko mans dēls dara? Man visu laiku viņš jāsūta uz tualeti, jo pats neiet, un ja laikus neaizsūtu, tad beidzas ar to, ka ar kājām krustā steberē uz tualeti, jo vairāk saturēt nespēj.
Iespējams, ka te ir divas galējības. Viena, kad bērns nemaz nepaciešas, otra, kad ciešas par daudz, bet es nespēju beigt domāt par to, ka jau nez cik reizes ir nācies pārliecināties – cik ārstu, tik viedokļu par pareizo ārstēšanas procesu. Kam uzticēties, uz ko paļauties? Tikai uz sevi, skanētu atbilde, vai ne?
To čurāšanas aizturēšanu gan daudz reklamē citā sakarā – pēcdzemdību sakarā, lai novērstu problēmas ar urīna nesaturēšanu sievietēm. Tāpēc izdomāju, ka no rītdienas mēģināsim arī šo padomu, čurāšanas apstādināšanu, jo.. nu ja, pēdējā nedēļā kaut kā gadījās tās trīs slapjās naktis. Vēl neizdaru pārsteidzīgus secinājumus par regresu, par to spriedīšu pēc pāris nedēļām.
