Māmiņas pieredze ar slapināšanu gultā

Kādreiz man likās, ka slapinu gultā tikai es. Tas bija grūti! No rīta atveru acis un –fui- slapjš un auksti.

Skriešiem aizskrienu atkal uz tualeti, laikam ar cerību pačurāšu un tad pa dienu nekas vismaz negadīsies. Katru rītu kārtīgā dušā- berzos cik spēka, lai visu nepatīkamo atberztu. 

Man skolā bija lielas bailes, ka tikai kāds neuzzina. Ciemos ari ļoti gribējās braukt, bet braucu tikai tur, kur pieaugušie to zināja (slapināšanu gultā). Smieties bija riskanti, jo tā varēja palikt slapjas bikses- arī tā bija gadījies ne reizi vien. Ja kāds ilgāk atradās tualetē es riskēju palikt ar slapjām biksēm. 

Arī es kā vairums tika izmeklēti, bet nekas netika atrasts. Gāju pie dziedniekiem utt. Mana lielā slapināšana beidzās, kad ik vakaru burtnīcā rakstīju- Es vairs gultā nečurāšu, es vairs gultā nečurāšu.... Devu signālu savām smadzenēm un jau pēc ātra laika slapināšana beidzās.

Es ļoti ceru, ka tas ir uz visiem laikiem. Tagad esmu jau pieaugusi, bet cik zinu, tad uz vecumu tā var atgriezties. No tā es baidos- gulēt blakus vīrietim slapjā gultā?! Ceru- nekad tā nenotiks.

Arī mana meita slapināja gultā, bet tas beidzās pats no sevis apmēram 5 gadu vecumā. Man tas laiks bija daudz ilgāks.

Veiksmi bērniem un māmiņām. Cik man zināms, tad arī manā radu lokā ir bērni, kas ilgi slapina gultā- iespējams iedzimts?!

Sapratni, mīlestību un izturību.

Vava

Savus blogus pievienojiet www.bernuenureze.lv caur podziņu:

Ikviena bloga autorei dāvināsim DryNites® uzsūcošas nakts biksītes!