Saki „labdien!”, saki „attā!”

Šorīt, nākdama mājās no bērna vešanas uz bērnudārzu, gāju garām pļāpājošiem ļaudīm – diviem pieaugušajiem un bērnam. Saruna tika nobeigta un sieviete bērniņam teica: „Saki, attā!” Tas man kārtējo reizi lika pārdomāt tās lietas, kas saistītas ar sasveicināšanās un atsveicināšanās normu ieaudzināšanu bērnam.

Neskatoties, ka mēs, vecāki, satiekoties ar tuvākiem vai tālākiem draugiem, radiem, paziņām, sasveicināmies un atsveicināmies, arī viens ar otru, tai skaitā mēs ar bērnu un bērns ar mums, izejot no mājām un pārnākot mājās, to darām, izejot „svešos ļaudīs”, mūsu trīsgadniekam ne vienmēr ir vēlēšanās šo normu īstenot. Reizēm pat nespējam izskaidrot – ar svešiem, iepriekš neredzētiem cilvēkiem, viņš droši sveicinās, runā, bet ar „savējiem” – kā ūdeni mutē ieņēmis, pat noslēpjas man aiz muguras. Zinot, cik atsevišķiem mūsu tuviniekiem ir svarīgi, lai bērns sasveicinātos un atsveicinātos (jo pēc tam viņš tiek kaunināts, mēs, vecāki, loģiski jūtamies ļoti neērti, jo taču bērnu neprotam audzināt!), parasti bērnam, pirms došanās tieši šos cilvēkus satikt, īpaši piekodinām, ko un kā darīt, arī viņš pats jau kā dzejolīti skaita „kad ieiešu mājā, teikšu labdien”, bet, kad tas ir jādara, nekas nenotiek. Klusums!

Varbūt šī ir viena no tām lietām, attiecībā uz kuru jāsaka – par daudz gribam no bērna šajā vecumā? Kā tas notiek Jūsu ģimenē? Mazie bez pamudināšanas sveicinās un atsveicinās? Vai ir bijis kāds vecumposms, kurā bērns pēkšņi pārstāj to darīt, lai gan pirms tam nav bijušas „problēmas”?

Taisnības labad gan piebildīšu, ka esmu šo sāpi lielākoties "palaidusi", ļauju lietām notikt tā, kā tām pašām jānotiek, jo jūtu, ka bērns jau zina, kā būtu jādara, ir tikai neizskaidrojami apstākļi, kuru dēļ viņš nekā nespēj saņemties katru reizi šo īstenot.