Mūsu meitiņa piedzima vairāk kā pirms 6 gadiem, tālajā 2007.gadā. Viņa piedzima kā īsta Īkstīte, un to vien darīja, kā gulēja. Tad nu sākām viņu saukt par mazulīti - miegamicīti.
Meitiņa auga un bija vājiņa, slikti ēda, izskatījās pēc mazas lellītes.
Kā viss sākās?
Tā mēs arī dzīvojām, viss bija labi, līdz reiz pa TV ieraudzīju raidījumu par bērnu enurēzi. Sāku aizdomāties par to, vai tas ir normāli, ka mana trīsgadniece joprojām slapina gultiņā pa naktīm.
Dabīgi, kā normāla, uzmanīga mamma, pierakstījos pie speciālista.
Daktere veica visas analīzes, visu pārbaudīja un teica, ka uztraukties nav vērts, viss pāries pats no sevis.
Tā nu dzīvojām tālāk, dienu pēc dienas, gadu pēc gada, pastāvīgi - katru nakti meitiņai vilku autiņbiksītes.
Pēc vairāk kā diviem gadiem..
Pagāja vēl 2,5 gadi.. Kamēr reiz man patiešām apnika katru dienu mainīt šos slapjos palagus, jo meitiņa auga un autiņbiksītes jau vairs nespēja uzsūkt visu.
Tad es prasīju ārstam nosūtījumu uz bērnu slimnīcu, lai varam bērnu novērot.
Mūs apskatīja un secināja, ka nekas neesot atrast, nomocīja mūs, izrakstīja tabletes un teica, ka uz nakti nevar ne dzert, ne ēst, bet, kas kaiš, tā arī neviens neko nepaskaidroja.
Rezultātā atskrēju mājās ar cerību, ka drīz šis murgs beigies un brīnumtabletītes visu atrisinās vienā mirklī. Bet, kas tev deva..
Tabletes ne tikai neuzlaboja stāvokli, bet to pat pasliktināja, meitiņai sākās vemšana, caureja, galvassāpes un paaugstinājās ķermeņa temperatūra, un tad es pa īstam nobijos.
Nākošajā rītā nolēmu izmest visas tabletes un sākt cīnīties ar jaunu metodi pret enurēzi..
Sports cīņā pret enurēzi uzvar!
Pirmais, ko izdarījām - nopirkām bērnam jaunu, skaistu sporta tērpu un sporta apavus, jo ar pozitīvu attieksmi jābūt labam rezultātam.
Tātad, liku modinātāju uz sešiem no rīta, devāmies divatā paskriet, bija kluss un mierīgs, gaiss smaržoja pēc svaigas, rīta zālītes, kas iedvesmoja mūs paskriet vēl mazliet un vēl mazliet..
Tā mēs pirmajā dienā skrējām gar ezeru veselas 20 minūtes, pēc tam ielēcām vēsajā ūdenī, un, ja es teiktu, ka tas bija kolosāli, es nepateiktu neko, jo tas bija vienkārši fantastiski!
Pēc skrējiena atnācām mājās izsalkušas, bet apmierinātas, un meitiņa uzreiz izēda puskatliņu biezputras, mēs pārējie bijām nelielā šokā, jo parasti viņa maksimāli 2-3 karotītes izēda, bet te - puskatliņu!!
Ģimenes apspriedē nolēmām turpināt treniņus, jo gan pavasarī, gan vasarā to nav sarežģīti izdarīt..
Un tad nu tādā režīmā dzīvojam jau pusgadu, tagad skrienam 2-3 reizes nedēļā, apetīte ir uzlabojusies, slapināšana gultā ir vien reti gadījumi, un pa visu šo laiku tādi bijuši vien 3, un bērns sācis lepoties ar to, ka viņa ir jau liela un guļ kā liela meitene - sausā, tīrā gultiņā, un pats galvenais, ir atkāpušās šausmīgās saaukstēšanās problēmas. Pusgada laikā meitai ne reizi nav bijušas ne iesnas, ne klepus, tas nozīmē ļoti daudz, jo agrāk bērns slimoja ik pēc 2 nedēļām, tas bija šausmīgi.
Tāpēc mans ieteikums visiem - izmēģiniet, nav svarīgi, izdosies vai neizdosies, galvenais ir mēģināt, iespējams, tieši šī metode jums palīdzēs tikpat ideāli, kā palīdzēja mums.
Veiksmi visiem, un pats galvenais, - esiet veseli!